Zināji, ka Latvijā ap 3 % jeb 15 tūkstoš iedzīvotāju slimo ar šizofrēniju? Slimību, kurai raksturīga personības dalīšanās, halucinācijas un personības izmainīšana.
Tendence noslēgties un izolēties ir šizofrēnijas slimnieku pavadone.
Ar kādiem stereotipiem un aizspriedumiem jāsastopas šizofrēnijas cilvēkiem? Vai valsts pietiekami rūpējas par ārstniecības iespējām? Kā mēs kā līdzcilvēki varam palīdzēt? Sieviešu Klubs viesojās biedrības "Gaismas stars" rīkotajā diskusijā, kurā vienkopus pulcējās vadošie eksperti, lai pievērstu uzmanību šai slimnieku grupai.
"Šizofrēnijas slimnieku galvenā problēma, viņi sabiedrībā jūtas nepiederīgi. Par viņiem nereti domā - tie jau kaut kādi trakie, bet viņiem ir jādod iespēja," stāsta Jānis Urtāns, biedrības "Gaismas stars" ergoterapeits.
"Pēc pusotra gada dienestā armijā man konstatēja psihisku saslimšanu. Regulāri nokļuvu slimnīcā, bija grūti atrast darbu. Par laimi man paveicās. Nu jau piecus gadus strādāju par kurjeru ar astoņu stundu darba dienu. Mans darba devējs ir iecietīgs pret manu slimību. Bet iepriekš diezgan bieži saskāros ar darba devēju viedokli, ka šizofrēnijas slimnieki ir dīvaini un slinki, ka viņi netiks galā ar saviem darba pienākumiem," stāsta Vilnis Grīnbergs, kā viņš pats par sevi saka - kurjers un psihiatrijas pakalpojumu lietotājs.
Agita Lūse, sociālantropoloģe vērš uzmanību, ka šobrīd Latvijā šizofrēnijas cilvēki sabiedrībā valdošo stereotipu un aizspriedumu dēļ vairs nepieder paši sev, bet tiek klasificēti pēc ārējām pazīmēm. Pacienti tiek uztverti kā viena vienība, nevis unikālas personības, kurām tāpat kā pārējiem vajadzība līdzcilvēku iejūtība un atbalsts.
Valstī psihiatra pakalpojumi šobrīd ir bezmaksas un tos var saņemt bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Bet speciālisti novērojuši, ka šizofrēnijas pacienti izvairās apmeklēt psihiatra pakalpojumus. Gadījumos, kad slimība vēl nav diagnosticēta, ejot pie ģimenes ārstiem, viņi tikai aizsūta pacientus pie psihiatra, bet vairāk slimības ārstēšanas gaitā neiesaistās. Lai atvieglotu šizofrēnijas pacientu ikdienu, visiem vajadzētu strādāt kompleksi - līdzcilvēkiem atbalstīt slimniekus un īstajā brīdī ļaut izrunāties, darba devējiem dot iespēju strādāt, ģimenes ārstiem - konsultēt un vairāk skaidrot slimības gaitu, bet valstiskā līmenī atbalstīt vairāku dienas centru izveidi. Ja Rīgā un tās apkārtnē darbojas daži dienas centri, kuros šizofrēnijas slimnieki var saņemt atbalstu un palīdzību, reģionos situācija ir gana kritiska.
Ja šizofrēnijas pacients nav spējīgs pats ar savu slimību tikt galā, viņam tā saasinās, sākas lēkme un viņš nokļūst slimnīcā. Tur savukārt viņš saņem medicīnisku palīdzību, viņu palaiž mājās un diemžēl netiek nodrošināti pēctecības pakalpojumi. Slimnieks pats sev šādā brīdī nevar palīdzēt un ir liela iespējamība atkal gūt slimības saasinājumu un nokļūt slimnīcā.
Arī tavu paziņu, radu vai ģimenes lokā kāds cieš no šīs psihiskās slimības? Dalies savā pieredzē! Ar kādiem stereotipiem un grūtībām ik dienu ir jāsastopas šizofrēnijas slimniekam un viņa līdzcilvēkiem?
Nepalaid garām: līdz 11. februārim Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā apskatāma izstāde "Prāta spēles", kuras autori ir cilvēki ar psihiska rakstura traucējumiem.
Un dakteri ar diagnozēm svaidās pa labi un kreisi (iespējams, tiem no tā kāds labums atlec- publicitāte vai kā tml.; bet, iespējams, diagnoze ir pašam dakterim jāuzstāda vispirms sev- vai, nu, par kompetenci, vai arī par savu veselības stāvokli).
Bet zāles vien nomierina gara stāvokli, normālstāvoklī jāatgriežas pašam. Dzīve nav ideāla- vienā vai otrā situācijā izteiktās domās ekspresīvi izpaužamies vai ik viens. Un tas pat savu reizi kalpo par veselības pazīmi, cita lieta, kam un cik ļoti mēs ar to kaitējam.
Protams, var runāt par riska grupām..
Padoms svārstīgajiem: ja jūties tā, ka Tev ir pavisam citas psiholoģiski emocionālās vajadzības kā tiem, kas Tevi cenšas iesaistīt jelkādā vidē, un zini, ka pie noteiktiem apstākļiem spēsi pierādīt, ka tiešām esi ar kaut ko īpaša/īpašs un nevis eksistē tikai savā iztēlē, mācies lēnprātību, mācies pacietību, mācies zaudēt, krist un piecelties; nerunā pa tukšo, bet mācies runāt trāpīgi un par lietu; mācies atteikt un nepadoties Tavai izaugsmei nelabvēlīgām vidēm. Arī bībelē (varbūt skan triviāli, bet tomēr to piesaukšu) esot teikts, interpretēju: "viena informācija Tev dota tikai zināšanai, cita lietošanai". Manā izpratnē tas tulkojams kā apziņa, par to, ko un kurā vietā Tev vēlams paust. Mēs esam dažādi, un dažādās vietās dažādi spējam izpausties. Pat vissaprātīgākajam intelektam, domāju, ir robežas; tālāk tas vai nu atslēdzas, pievēršoties kam citam, vai arī sadeg. Un neviens no mums, pie pilnas saprašanas būdams, domāju, nevēlas lai jelkas (vienalga, vai tā būtu kādas vides vai terapijas ietekme) mūs pašus pārvērstu par "dārzeņiem"
krx- pilnīgi vienādas pazīmes,ar Jūsu aprakstīto,likās pat viens un tas pats ilvēks,bet Jūsu gadījumā tas ir vīrietis....Un ārstēties labprātīgi gandrīz neiespējami,viss beidzās ar policijas iejaukšanu,lai nogādātu slimnīcā.Šausmīga slimība,un galvenais,ka neviens nav pasargāts no šādas saslimšanas....
Kamēr viņš tiešām kādam neuzbruks, tikmēr laikam neko panākt nav iespējams.
Ir kādi pasākumi, ko apkārtējie var veikt? Var kaut kādā veidā piespiedu kārtā viņu aizvest uz laiku ārstēties? Vai arī tas notiktu tikai konkrēta uzbrukuma un miesas bojājumu nodarīšanas gadījumā, un mediķu/policijas klātbūtnē?!?