Tievētājas piedzīvojumi

VesmaSk
VesmaSk 21. oktobris 2013 18:51
2413

 

Nu tad tā. Par sevi – gadi man ir laimīgie 40 - tas ir tad, kad sveši bērni veikalā „Mammu, palaid garām meiteni” vietā saka  „Mammu, tante tev netiek garām”. Izskatos kā jau izskatos, spogulī cenšos skatīties tikai uz to, kas redzams augšpusē, jo sezonas ritenis jau sen ir pārvērties vissezonas riepā, kam pievienojusies vēl rezerves riepiņa un kaut kur pa malām manāmi arī patrekni žurku (par peļu tos vairs nenosauksi) vēderiņi.

Kā jau visas sevi cienošas sievietes, arī es savā apzinīgajā mūžā esmu izmēģinājusi dažādas diētas, kuru noturība bijusi sākot ar ne visai ilgu un beidzot ar nepavisam ne ilgu.

20131021184519-32451.jpg

Jaunības maksimālismā, vēl vidusskolas laikos, modē nāca badošanās. Tā kā nekad sevi pie tievajām neesmu varējusi pieskaitīt pat gribēdama, arī es sāku badošanās kūri. Uz mammas uzstājīgajiem aicinājumiem paēst pusdienas/vakariņas atteicu, ka jau paēdu vai ka ēst vēl negribu. Vienu dienu laikam izturēju uz plika ūdens, kaut kuņģis brēca pēc normāla ēdiena un sapņos rādījās kaut kas garšīgs. Nākamajā rītā biju sadalījusies it kā divos divās dažādās Es. Viena no tām sparīgi mēģināja mani atturēt no brokastīm, kamēr otra izmisumā bļāva pēc ēdiena. Uzminiet, kura uzvarēja?  Protams, tā, kura skaļāk bļāva….

20131021184614-32213.jpg

Pa vidu bija vēl dažas izcilas diētas – kāpostu zupas diēta, rīsu diēta, ābolu diēta un tā tālāk un tā joprojām…. Nav jau nekāda vaina tai kāpostu zupai. To vajadzēja vārīt bez gaļas, bez kartupeļiem, tikai no dārzeņiem plikā ūdenī un lietot nedēļu, vai vēl labāk – divas, no vietas. Tas pats ar rīsiem – var ēst, cik tik lien, bet pie rīsiem neko klāt ēst nevar. No vienas puses jau vilinoši izklausās tā frāze „cik tik lien”, un pirmajā dienā jau arī lien… bet pēc tam…Nu jā, rīsi man negaršo vēl tagad. Bet ābolu diēta gan bija laba. Tos arī varēja ēst, cik vien gribas, bet tikai un vienīgi ābolus. Man āboli garšo. Uz diētas noturējos kādas dienas piecas. Kādēļ ne ilgāk? Ziniet, ir grūti staigāt visu laiku kā grūtniecei, jo man no āboliem sapūšas vēders. Īpaši traucējošs šis efekts ir tad, ja centies notievēt, bet viss, ko jūti, ir viduklī spiedošā bikšu josta, kas par sevišķu tievēšanas efektu neliecina.

20131021184548-99930.jpg

Nākamā diēta, kurā, jāsaka ar lepnumu, noturējos gandrīz mēnesi, ir Svara vērotāju punktu skaitīšanas metode. Nē, nē, pašos vērotājos stājusies netiku, bet punktu tabulu man kādu piekto reizi pārkopētu uzdāvināja darba kolēģīte, kurai viņas eksemplāru savukārt pa draugam iedevusi viņas draudzene, kurai…Nu jūs jau sapratāt to fīču. Cītīgi nopētīju punktu sarakstu, rūpīgi izskaitļoju, cik tad punktus varu dienā apēst un kas ir tas, ko varu ēst. Izrādījās, ka var ēst praktiski visu, kas nekustas (jo kustīgo ēdamlietu punkti sarakstā nebija atrunāti, bet par to īpaši nebēdāju, jo dzīvas austeres manā miestā ar uguni nesameklēsi, sliekas es neēdu un līdz Ķīnas prusakiem vēl nolaidusies neesmu). Vienīgais, kas tika vēlēts izslēgt no mutē bāšanas – vistu ādiņas, astītes un tamlīdzīgas delikateses. Bet, salīdzinot ar citām diētām – visu cieņu – ēdamo lietu spektrs plašs, izvēle liela un aizliegts tā īsti nekas nav. Vēl uzsvars likts uz 2 litru ūdens izdzeršanas dienā. Tā kā ūdens dzeršana nekad man mokas nav sagādājusi, šeit problēmu neredzēju, tik vien kā atliek nolikt pa ķērienam smuku glāzi ar ūdeni, kā roka jau pati stiepjas. Mazliet iespringstot pie nākamās dienas ēdienkartes sastādīšanas, svara vērošana gāja uz urrā. Pēc nedēļas jau zināju punktu skaitu visiem biežāk ēdamajiem produktiem. Svaru man nebija, bet pēc tā, kā smuki sāka nespiest bikses, sapratu, ka pirmais efekts jau parādās pēc nedēļas. Vēl pāris nedēļas turpināju tādā garā un rezultāti neizpalika… Nu ja, un tad sākās darba kolēģīšu jubileju sezona… tortītes, šampanietis, karbonādītes… Norāvos pamatīgi ….un aiz bēdām vairs netiku diētā atpakaļ…

20131021184630-63538.jpg

Kaut kad, jūtu uzplūdā, iegādājos eliptisko trenažieri un kādu mēnesi arī palietoju. Nu nebija jau ne vainas, ekstrasensu cīņas vakarā skatoties, kādas minūtes pamīties. Sāku ar 5 minūtēm, kuras pamazām aizdabūju līdz minūtēm 20 un 25. Bet tad sāka sāpēt viens celis, un kā tad es viņu tā mocīšu? Tā pamazām mans trenažieris apklājās ar, nē putekļiem nē, bet drēbēm, jo kā jau varbūt jūs daudzas būsiet pamanījušas, šie trenažieri ir baigi labie drēbju pakaramie….

Nu ja, nu kaut kā tā ir ar mani un tievēšanu, diētām un trenažieriem… Un reizēm sanāk arī šādi:

20131021184656-91174.jpg

Tomēr - cerība taču nekad nemirst, tādēļ aizvien vēl ceru, ka varbūt kādreiz kaut kad tomēr sanāks...

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
KRX 22. oktobris 2013 08:01

Ļoti labs rakstiņš! (Y) :)
Un tik pazīstami...... (emo)

Kerstyna 21. oktobris 2013 20:48

Labs (Y)

pece 21. oktobris 2013 19:18

Cik pazīstami.... bet ļoti forši uzrakstīts!