Nedomāju, ka starp mums atradīsies daudzas šī „pasākuma” cienītājas. Mūsdienīgais tehnoloģiju laikmets „velk” līdzi arī mazkustīgu dzīvesveidu.

Iemesli šādai atturībai parasti ir vairāki, kā būtiskākais ir cilvēku slinkums - kādēļ gan iet un mocīt sevi, ja arī bez tā var labi iztikt? Protams, liela nozīme tavā atturībā var būt arī veselības stāvoklim. Ja organismā kaut kas „streiko” ir grūti saņemties un piespiest sevi darīt. Tomēr ir gadījumi, kad šāda aktivitāte ir pilnībā kontrindicēta. To var aizvietot ar vienkāršu pastaigu. Man vēl nav gadījies redzēt tādu cilvēku, kuram būtu liegts pastaigas prieks. Bet vai mēs protam to novērtēt un izmantojam pie katras izdevības?

Tik pat lielu lomu spēlē iepriekšējās „psiholoģiskās” traumas. Iespējams tu biji no tām meitenēm, kurām fizkultūras stundas sagādāja īstas „zobu sāpes” un pārdzīvojumus. Un tā skriešana... Jau pēc pārdesmit metriem sāk sāpēt labais sāns un šķiet, ka tu vairs nespēj noskriet ne metru... Ir kas pazīstams? Atzīšos godīgi, arī man tas ir ļoti labi zināms. Skolas laiki ar „tām” stundām bija mana katastrofa. Jāsāk jau ar to, ka mācoties ceturtajā klasē man gadījās salauzt potīti. Trīs mēnešus ilga dzīvošana pa māju un slinkošana darīja savu. Skolā es atgriezos ar liekā svara problēmām.

Kā tu noproti, šī problēma manu prieku par sporta nodarbībām ne tikai nevairoja, bet iznīcināja to pilnībā, līdz saknei. Un es padevos.... Es turpināju neko nedarīt un visas savas problēmas norakstīju uz lieko svaru.

Tā tas turpinājās ilgi, līdz pat 28 gadu vecumam, līdz nonācu jaunajā darba vietā. Gribot, negribot, lai spētu „turēt līdzi”, man nācās uzlabot savu fizisko formu un mazināt kilogramu skaitu. Ļoti lēnām un pakāpeniski es sāku iepazīt skriešanas burvību.... Ja pirms tam kāds būtu teicis – tev tā lieta patiks un sagādās baudu, es šim cilvēkam būtu iesmējusies sejā. Tik ļoti pati tam neticēju. Taču laiks gāja, gads aiz gada un, viss mainījās.

Sākums nebija viegls. Aizdusa, sirds klapes un elpas trūkums bija mazākās grūtības. Totāls un pilnīgs bezspēks, man pat šķita, es nekad to nespēšu. Tomēr lēnām mana pašsajūta uzlabojās un izturība sāka palielināties. Pakāpeniski, reiz mēnesī, es kāpināju distances garumu. Iesākumā, ar lielām grūtībām un vairākām „pieturām” pievarētais viens kilometrs, laika gaitā ir izvērties par nepārtrauktu un vienmērīgu 15 – 20 kilometru skrējienu. Līdz nesenam laikam tas nesagādāja pilnīgi nekādas grūtības. Tas bija laiks man, atpūta pusotras, vai divu stundu garumā, kuras šobrīd man ļoti pietrūkst.....

Problēmas darbā, vai mājās, neveiksme sadzīvē? Uzvelc sporta apavus un izej paskriet! Lai nomierinātos un „sakārtotu galvu” labākas zāles par skriešanu es neesmu atradusi.... Šī ir viena no ekskluzīvākajām iespējām pabūt vienai, pabūt kopā ar sevi un savām domām. Atpūsties no visiem darbiem, atpūsties no problēmām un neveiksmēm, te tevi neviens nenosodīs. Lai kā tev izdodas vai neizdotas, to redzēsi un jutīsi tikai tu pati.

Tā ir sava veida atkarība, tās pozitīvākajā nozīmē. Ja iesāksi un nepametīsi visu pusceļā, tad apstāties kļūs arvien grūtāk. Nospraud sev mērķi un ej uz to! Skriešana man sniedz neaprakstāmu brīvības sajūtu.... Iesākt nav tik grūti, kā domās liekas. Galvenais ir tava griba!

Kādas ir tavas attiecības ar skrejceliņu?

foto no google attēli

Jana.