Soli pa solītim

pece
pece 18. novembris 2019 12:56
63

Paskatoties uz pagājušo nedēļu, varu teikt, ka kopumā progress ir pozitīvs, lai arī ir bijuši vairāki izaicinājumi.

Šajā nedēļā ēšanas jomā ir bijuši vairāki izaicinājumi – gan Valsts svētku svinības, gan dzīvesbiedram 50 gadu jubileja. Pati par sevi brīnos, ka man ir izdevies bez atteikšanās sajūtas neapēst nevienu tortes gabaliņu, arī ne meitas cepto, bezgala gardo kafijas siera kūkas gabaliņu, nesastūķēt aiz vaigiem pašas ceptos keksiņus, kanēļmaizītes un pīrādziņus. Toties paklupu uz čehu šokolādes batoniņu ar kafijas pildījumu, cik labi ka šie pie mums nav iegādājami! Kopumā varu teikt, ka šobrīd ēšanas ziņā, ar organismu esmu uz vienas lapas.

Staigāšana – kopumā veicās labi. Bija jāpaspēj pabūt daudzās vietās, kas veicināja kustēšanos, jo nebija jāklīst bezmērķīgi, kas mani mazliet kaitina joprojām. Bet kā tad bez grēkošanas – sestdienā staigāšanas bija maz, jo dienu pavadīju šmorējot un cepot, bet vakarā svinības un tusiņš. Var jau būt, ka cipari tāpat sanāktu tuvu mērķim, bet telefons kopā ar mani virtuves un ballītes danci nedancoja, tā ka uzskaitīti nav. Nēkamā nedēļa varētu būt izaicinājums šajā jomā, jo esmu mazliet apslimusi.

 Lielākais izaicinājums joprojām ir stress un tā savaldīšana. Aizgājušās nedēļas lielākais izaicinājums – manas gaidas nesakrīt ar realitāti. Tad, kad man šķiet, ka viss ir paveikts ideāli un laikā, kāds izdomā  mainīt lēmumu, un nākas visu darīt no jauna. Biju reāli nikna, jo lēmums bija no sērijas “vējš papūta no tās puses, tāpēc gribu šitā”, bez loģiska pamatojuma un draudēja ar to, ka nāktos nepiedalīties pasākumā, kurā vēlējos būt. Biju nikna kā lapsene. Tomēr spēju savākties, aizdzīt niknumu un atgriezties pie loģiskās domāšanas. Izrādījās, ka var pārplānot darbu,ar mazu riska nomentu gan, bet neizbojāt sev pasākumu. Maza uzvara arī ir uzvara.

Ja ar darbā tomēr parasti viss beidzas sekmīgi un izdodas veselo saprātu nepazaudēt, tad privātajā dzīvē ir situācijas, kur jotos diskomfortā jau vairākus gadus. Un proti, mans bērns nav tāds kā es acīmredzot biju iedomājusies. Mani kaitina, ka viņa pieņemtie lēmumi galīgi nesakrīt ar to, kā man šķistu pareizi – nepārprotiet viņa lēmumi nav sliktāki. Viņš spēj būt aizmārsīgs, bet es tajā vecumā biju līdz riebumam pareiza. Viņš mācās pats tikt galā ar situācijām, reaģēt adekvātāk, lēnām pieaug emocionāli un spēj tikt galā ar pārlieku jūtīgumu, bet ir brīži, kad es iekšēji uzsprāgstu aiz niknuma. Par laimi, spēju savākties un adekvāti reaģēt uz ārpusi, bet mani reāli kaitina iekšējās izjūtas.

 Lai mums visām izdodas kaut solīti pietuvoties saviem mērķiem, jo jebkurš ceļš sākas ar mazu solīti konkrētā virzienā!

KONKURSS “Gatavojamies svētku sezonai veselīgi”

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 20. novembris 2019 12:02

Mazs solītis arī ir solītis (Y) (F)
Veseļojies! (hug)