Sen jau zināms, ka nekas šajā pasaulē nav nedz balts, nedz melns un patiesība visbiežāk ir kaut kur pa vidu, tomēr jāatzīst, ka šobrīd visbiežāk ieteiktais kontracepcijas līdzeklis ir hormonālie izstrādājumi.

Kā SK tika minēts, PVO vadlīnijās hormonālo kontracepciju ordinē kā piemērotāko mazattīstītās valstīs (es gan neesmu pārliecināta vai Latviju varētu pieskaitīt pie mazattīstītas valsts, bet tas jau būtu cits temats). No vienas puses es varētu piekrist, ka hormonālā kontracepcija ir progresīva kontracepcijas metode, ar ļoti augstu efektivitāti, tomēr atklāts paliek jautājums par tās nekaitīgumu.

Daži fakti, kas mani mulsina:

Kā zināms organismā ir hormonālā sistēma, kura darbojas pēc savas kārtības, nav noslēpums, ka hormonālā kontracepcija izjauc šo kārtību uz hormonālās kontracepcijas lietošanas laiku. Tas būtu līdzīgi kā savienot automašīnā vai kur citur vadiņus pa taisno, apejot kādu posmu.

Kādu laiku tas darbojas nevainojami, jautājums ir kas notiks pēc tam, kad atkal atjaunos sākotnējo sistēmu – tā strādās kā nākas, vai kaut kas visa šī eksperimenta kārtā būs sagājis grīstē no pārslodzes un nespēs strādāt vairs normālā režīmā.

Hormonālās kontracepcijas lietošanas laikā nenotiek ovulācija, nenotiek normāls cikls un mēnešreizes pēc savas būtības ir tikai kaut kas līdzīgs mēnešreizēm, bet šī te ir maza daļiņa no mūsu kopējās hormonālās sistēmas, kura nenoliedzami ietekmē kopējo darbību un organisma funkcionēšanu.

Lielākoties tiešām tā arī ir, ka pārtraucot lietot hormonālo kontracepciju, organisms spēj atkal normāli funkcionēt, bet būs gadījumi, kad šī iejaukšanās būs atstājusi neatgriežamas sekas.

Diemžēl to vai mūsu organisms spēs pēc tam atsākt funkcionēt kā pienākas, mēs varam uzzināt tikai pēc izmēģināšanas, bet par šo riska faktoru ginekologi runā ļoti reti. No vienas puses salīdzinoši ir mazs procents sieviešu, kurām pēc tam rodas problēmas, no otras puses ja tu esi tajā skaitā, kuram ir radušās problēmas, tad tev ir vienalga vai tas % kuram rodas problēmas ir 0,0000001 vai 98.

Amerika ir valsts ar visilgāko hormonālās kontracepcijas lietošanas pieredzi, un tieši Amerikā ir visbiežāk izplatīts policistisko olnīcu sindroms (pazīstams kā PCO), vairākās Amerikas neauglības ārstēšanas klīnikās veiktie pētījumi, netieši norāda uz to, ka visbiežāk PCO sindroms ir sastopams sievietēm, kuru mammas ir lietojušas hormonālo kontracepciju, tomēr ir jāpiebilst, ka pētījumi nav pietiekami reprezentatīvi, lai izdarītu plašus secinājumus, bet tomēr tie vismaz man lika aizdomāties.

Vēl viena interesanta lieta – ir novērots, ka zivīm, kuras dzīvo lielu pilsētu tuvumā un ūdenstilpnēs, kurās tiek nopludināti attīrītie notekūdeņi un kur notekūdeņos ir atrodamas hormonālās kontracepcijas paliekas, ir problēmas ar fertilitāti.

Un tas, kas mani vienmēr ir mulsinājis, neviena man pazīstama ginekoloģe nav teikusi – es visu mūžu lietoju hormonālo kontracepciju, bez problēmām tiku pie bērneļiem un turpinu lietot hormonālo kontracepciju un to iesaku savām meitām kopš tīņu vecuma.

Parasti intervijās ir lasāms, ka kaut kādu iemeslu dēļ hormonālā kontracepcija nav bijusi piemērota. Bet varbūt es ne tās intervijas lasu?

Kā domā Tu? Kāpēc tomēr izvēlies par vai pret hormonālo kontracepciju?