Katram ir savs laiks šajā pasaulē...

nosiguldas
nosiguldas 2. februāris 2011 11:32
614

Mans stāsts būs par to, kā dzīvot pēc tam,kad uzzini, ka vairs nekas nav maināms.

 



Veselība patiesi ir pats dārgākais, kas mums pieder. Kādā no saviem stāstiem minējo dienu, kad pēc ilgstošas ārstēšanās pirmo reizi nokļuvu deju zālē un uz manu pirmo deju mani uzlūdza jauns, smaidīgs puisis. Mēs visu vakaru dejojām, tad viņš mani uzaicināja uz ballīti, kas notika pie viņa mājās. Tās reizes, kad mēs tikāmies, tas bija ļoti pozitīvi noskaņots cilvēks, kura enerģiju uzņēmām mēs visi.

 

Kādā no reizēm es viņam jautāju, kapēc man šķiet, ka viņš steidzas dzīvot, viņš atsmaidīja un teica: "Tu atceries, katra diena, kas mums dota jāizdzīvo ar pilnu krūti, lai vēlāk nenāktos nožēlot, ka kautkas nav izdarīts, nav redzēts nav nogaršots."

 

Kapēc tu neprecies, tev taču ir jau 24. gadi? Lai precētos, ir jābūt pārliecinātam,ka tev ir nākotne un tu vari otram dot visu. Tajā brīdi nepievērsu uzmanību viņa vārdiem. Tad viņš pazuda no mana redzes loka, vienkārši vairs nezvanīja un pēc mēneša pavisam nevainīgā sarunā ar paziņu uzzināju, ka Aināram ir palikušas skaitītas dienas. Kad viņš atgriezās no dienesta armijā, un devās pie ārsta, sakarā ar to, ka dienesta laikā bija ieguvis apstarojumu, viņam uzstādīja diagnozi- asins vēzis. Kad viņš jautājis, cik man atlicis un ko darīt tālāk, ārsts skumji noteicis, varbūt nedēļu, varbūt gadu, labot tur neko nevar.

 

Es piezvaniju pie durvīm, durvis man atvēra viņa mamma, iekritušām acīm, pirms laika novecojusi kundze skumji vērās manī. Vai Aināru varētu satikt. Par vaigiem viņai ritēja asaras, viņš ir pamodies,  viņš noteikti priecāsies, īsajos brīžos, kad viņš pamostās viņam ļoti pietrūkst sabiedrības. Tikai nesakiet viņam, ka raudāju.

 

Es atvēru durvis, istabā bija puskrēsla, tur viņš gulēja, pavisam sabrucis, nomocīts, tikai acis bija dzīvības pilnas, ar piepūli viņš pasmaidīja. Cik jauki, ka atnāci, es gan tā nepieklājīgi, gulēšu. Kāpēc. Kapēc...es klusu jautāju.

 

- Es neko neteicu, ar to nekas nebūtu mainījies. tikai nedomā, tagad arī tu mani apraudāt. Mamma jau noteikti atkal raudāja, vari neko neteikt, tāpat zinu.

 

Tu nemaz nedomā te vārtīties, tu solīji pie manis ciemos atbraukt........

 

Nezinu varbūt citā dzīvē...viņš atkal smaidīja. Zini es neko nenožēloju, es paņēmu no šīs dzīves visu, ko tā varēja man sniegt.

 

Es izgāju no dzīvokļa un gāju pa ielu, nevaru aprakstīt sajūtas. Ir tā ka tu pati sevi nejūti un nav arī asaru, lai raudātu. Galvā skan jautājums- Kāpēc, kāpēc mazi bērni, jauni cilvēki, kas tikko uzsāk savu dzīvi....Kas ir tas, kas mūsu vietā pieņem šo lēmumu.

 

Pēc divām dienām viņš nomira, bet atmiņas par šo dzīvespriecīgo un spēcīgo cilvēku ir vienmēr ar mani, ejot garām viņa mājai, vai braucot garām kapsētai vienmēr par viņu domāju.

 

Ne vienmēr mēs esam noteicēji un bieži slimība piezogās mums nezinot, bet neskatoties uz to nedrīkst padoties.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
2. februāris 2011 23:12

Ja mēs zinātu savas dzīves beigu dienu šeit uz Zemes, tad ... darītu tāpat kā jaunais puisis. Mārtiņš darīja tieši tā...
AR Dievu!

smukaa 2. februāris 2011 15:19

rajahari - taa tik tureet!:)

rajahari 2. februāris 2011 15:05

2001.gads - diagnoze: 3.-4.stādija,3 ķīmijterapijas seansi pirms, 8 - pēc krūts operācijas, sievietes apziņa sagrauta, diagnoze drausmīga, sajūta - negribās redzēt, dzirdēt, dzīvot! Un tad - pastiepju roku un izvelku no naktsskapīša spoguli. Piespiežu sevi aiziet uz dušu, izmazgāt un ieveidot matus, nometu nost mājas halātu, uzvelku kleitu, kurpes, uzkrāsoju lūpas, uzsmaidu un kopš tā brīža tikai tā, jau 10 gadus.Bet tajā dienā es lūdzos un apņēmos: kaut vienu dienu, mēnesi... bet turpmāk būšu tāda! Un galvenais: priecāšos par to kas man ir, nevis raudāšu par to, kā man vairs nav. Mani mīlie un tuvie man nekad neatļāva runāt un domāt par to. Tas arī ļoti attīra biolauku ap tevi - es to sapratu.
Priecājāties un priecājiet sev tuvos tagad. Pastāv tikai tagadne. Pagātni nevar labot, nākotne - Dieva rokās! Viņš tev dod Likteni, bet dzīve ir jāizdīvo pašam!

pikadilija 2. februāris 2011 14:19

nja....

svente 2. februāris 2011 13:59

Laikam tāpēc daudzi neiet pie ārstiem. Bail uzzināt kaut ko drausmīgu. Zinu dažus cilvēkus (nu jau miruši), kuriem bija tāpat. Dažs tiešām pēc tam dzīvoja katru dienu kā pēdējo. Cits sabruka. DRAUSMĪGI.

jana 2. februāris 2011 13:33

Smags stāsts.... :(