Lai arī cik ļoti baidos no potēm un ārstiem, veselība ilgtermiņā man ir daudz svarīgāka. Saņēmos un vakcinējos pret dzemdes kakla vēzi. Kā man gāja un kāda bija mana motivācija? Lasi turpinājumā>>

Jau iepriekš rakstīju, ka par šo vakcināciju lēmu diezgan ilgi. Kad beidzot lēmumu biju pieņēmusi, devos pie ginekologa uz ikgadējo profilaktisko apskati (manas pārdomas par to lasi šeit>>) un nu jau trešais solis - pati vakcinēšanās.

Patiesībā jau nekā tik briesmīga un bailīga, kā biju sadomājusies, nebija. Ne noģību, ne man slikti palika. No tā parasti visvairāk baidos, kad uzzinu, ka vajadzēs potēties. Speciāliste nemanāmi iedūra ar adatiņu man plecā, ierakstīja manā potēšanas kartītē, ka pirmā vakcīna ir veikta un varēju doties tālāk savās dienas gaitās. 

Jāatzīst, šī nav pirmā vakcīna, kuru esmu izmantojusi (savulaik esmu vakcinējusies arī pret ērču encefalītu, A un B hepatītu), tādēļ jau gaidīju tipiskās pazīmes pēc vakcinēšanās - nogurumu, smaguma sajūtu rokā, vairākas dienas sauso likumu, jo vakcīnas kombinācijā ar alkoholu nav ieteicamas. Dzemdes kakla vēža vakcīnai kāda vīna glāze nemaz neskādē. Vienīgais, ko jutu nākamajā dienā - nelielu smaguma sajūtu rokā. Tūska vai apsārtums nebija, bet smaguma sajūta gan. Tā nākamās dienas laikā izzuda. 

Kādi ir mani iemesli vakcinācijai? Kas mani motivēja pieņemt šo tik svarīgo lēmumu, skaties video sižetā!

Jau pēc mēneša dodos uz revakcināciju un vēl pēc dažiem - uz trešo vakcīnas poti. Tad mana sirds būs pavisam mierīga - cik vien iespējams, būšu savu veselību pasargājusi. 

Videosarunu ar mani uzreiz pēc vakcinācijas skaties turpinājumā!