Kad pirms laika šeit iesāku rakstīt blogu, kur centos saķert tauriņus jeb lietas, kas ienes gaišākas domas ikdienā, cerēju laikam aizbēgt no acīm redzamā.

Lai arī cik, un lai arī kādus tauriņus es sastaptu, tie nespēs iekrāsot mana naktstauriņa neizteiksmīgos spārnus, kuri pacelties šā vai tā nespētu, jo kuram tauriņam gan ir pa spēkam nest svaru, ko augstu debesīs pacelt palīdzētu vien kāda lidmašīna vai gaisa balons…
Bet sēdēt gaisa balonā un vicināt spārnus taču nav tas pats, kas tvert vēju pašai. Tad nu nokļuvu pie secinājuma, ka jāsāk tvert mans kokonā snaudošais naktstauriņš, tikai – kā lai uzveic teju 150 kg smagu kokonu?
Bez šaubām ne pirmo reizi uznāk šāds iedvesmas brīdis – iešu, darīšu, sasniegšu mērķi, taču atzīšos, ka apsolīt pati sev nevaru neko, jo sev dotie solījumi izgaist vējā jau pēc pavisam neilga laika.
Apsolīt draugiem, ģimenei? Nederēs, jo viņi solījumu mani uzmundrināt un uzdot pa pirkstiem, kad vajadzīgs ātri piemirst. Varu apsolīt, ka, ja man būs dota, nu jau kārtējā iespēja, šoreiz es nepievilšu sevi, jo es nedrīkstēšu pievilt JŪS. Man vienmēr ir bijis gana spēka, mērķtiecības un gribas, lai visu uzsāktu, taču solījums JUMS regulāri veikt atskaites palīdzētu man nepadoties, kā arī iedvesmoties pašai – nekad neesmu apzinīgi iegrāmatojusi savus panākumus. Es to VARĒTU kopā ar JUMS.
Kāpēc es to daru? Lai atbildētu uz šo jautājumu es varētu izveidot tik garu sarakstu: es gribu justies vesela, gribu apkārtējo uzmanību pievērst ar savu smaidu un grāciju, nevis ziloņa cienīgu stampāšanu, gribu skriet krosu vasaras vakarā, nevis elsot kā suns, uzkāpjot trešajā stāvā, gribu apēst kādu kārumu ar baudu, nevis ar pēcākiem sirdsapziņas pārmetumiem, gribu būt pašpārliecināta par sevi un uzdrīkstēties piepildīt savus sapņus, nevis tos tikai sapņot, gribu iepazīt sevi un parādīt sevi, gribu uzziedēt sev un pasaulei, sniegt savu mīlestību un prieku citiem, gribu iedvesmot!
Protams, līdz pavasarim nepagūšu pacelties spārnos, bet varbūt tomēr izdodas pacelties kaut divas pēdas no zemes, lai sajustu svaigo gaisu un kaut drusciņu viegluma, kas mudinātu darboties tālāk un joprojām klāstīt par savām gaitām?
Visu to labāko vēlot,
Noctuelle. :)
