Es tiku ar to galā. Tas man prasīja kādus 7 mokošus gadus. Sākumā neapjautu  to, neuztvēru to nopietni, vēlāk šī ēšana kļuva par apgrūtinajumu, sāka mocīt manu sirdsapziņu, pašapziņu, galu galā arī svaru un veselību.

Neviens tā īsti nevar tam visam palīdzēt, vismazāk jau tuvinieki (vismaz tā ir mana pieredze). Pat tajās retajās reizēs, kad saņēmos par to kādam pastāstīt, kad zvanīju kādam, jo jutu, ka tuvojas kārtējā lēkme, un teicu: "Atbrauc pie manis! Izvelc mani no mājas! Steidzami!" Tā īsti tam neviens netic un neuztver to nopietni, tikai Tu pati. Dzirdēju teikumus: "Katrs mēdz pārēsties" vai arī "Neizskatās, ka tu daudz ēstu" vai vislabak  šis "Nekad neesmu redzējusi tevi ēdam"!

Tur jau tā problēma! Es maniakāli ēdu vienatnē līdz maksimumam, bet, kad biju cilvēkos, tā bija vienīgā iespēja to nedarīt un nedomāt par briesmoni, kas dīdās manī, kad tikšu mājās.

Liekas dīvaini, jo tieši tuvinieki mūs pazīst vislabāk un mīl visvairāk, bet cīnoties ar šo slimību, es biju pilnīgi viena. Es motivēju sevi un daudz par to lasīju, mēģinājumi notika atkal un atkal. Mans iekšējais spēks bija liels tikai teorētiski, es norāvos atkal un atkal...Man likās, ka tas nekad nebeigsies, jo es šķiet biju izmēģinājusi tik daudz ko.

Atkal un atkal viss sākās no gala.Sākumā šīm rīšanas lēkmēm var piemeklēt dažnedažādus attaisnojumus, mierinot sevi, tādejādi attālinoties no realitātes un grūžot sevi aizvien dziļāk bedrē.  Bet, kad paskaties pagātnē, tu saproti, - "pag, tas atkārtojas ik pa laikam, un aizvien biežāk, turklāt īsti iemesla nemaz šim "izsalkumam" nav!"

Lai tiktu ar to galā es izslēdzu smadzenes, izslēdzu domāšanu un klausīšanos citu ieteikumos, komplimentos ( lai cik skarbi nebūtu), citu negatīvismu sajūtot attālinājos un maksimāli centos uzņemt tikai pozitīvo enerģiju.  Es sapratu, ka neviens man nepalīdzēs, ka tā ir tikai un vienīgi mana problēma.

Tas ir jādara man, jo neviens nemaz nezin un nekad arī neuzzinās, cik slikti es patiesībā jūtos un kas ar mani notiek!Kapēc nepalīdzēs psihologs?  Ne vienmēr mēs varam atļauties šo vizīti. Ja tā maksā 10 ls/ h un vairak... Es ar to mokos 7 gadus, bet  kāds pilnīgi svešs cilvēks, kas visticamāk nekad  nekko tādu nav pieredzējis,  man pāris stundu laikā mainīs domāšanu un palīdzēs tikt ārā? Diezvai.

Tuvinieki? Es vienmēr savējiem būšu skaista, slaida, jauka, gudra un neko mainīt nevajag, mājas maltītes labākās un jāēd ir, jo velāk varbūt nedabūsi, utt. visi šie "omīšu un mammīšu teicieni". Tāpēc es runāju, ka jaizslēdz prāts! Jāizslēdz veids, kā dzīvoji pirms tam!

Nākamais solis, ko darīju, - iedzinu sevi drastiskā režīmā - darbs, skriešana, ārā no mājas, gulēt, bibliotēka, vienalga kādas aktivitātes. Es iedzinu sevi diētā, kas sastāveja no 900 kcal dienā. Šobrīd visi "gudrie" bļautu - nedrīkst tik maz kcal uzņemt, tu norausies, saslimsi, tā nav izeja, sporto!

Tādus pārgudros var atrast domubiedru portālos, kur notiek diskusijas par šādām un līdzīgam tēmām. Patiesība - mans kunģis pierada uzņemt mēneša laikā daudz mazāk pārtikas kā agrāk. Es pēc mēneša gribēdama vairs vienā reizē nevarēju apest tik, cik agrāk! Iegādājos skrejceliņu, eliptisko trenažieri, maksimāli gāju kājām un turpināju skaitīt kalorijas. Pakāpeniski palielināju kcal skaitu dienā, bet divu mēnešu garumā par lēkmēm un ēdienu domāju katru dienu, katru stundu, tās bija mocības, bet man bija jāturpina audzināt raksturu.

Es vairs nedrīkstēju padoties. Iegādājos svarus un sekoju līdzi tam, kā mainās manas aprises un svars pēc sportošanas, pēc ēšanas, pēc pamošanās un gulēt iešanas. Es maksimāli pievērsos sevis pārveidošanai un kontrolēšanai. Es lasīju un uzņēmu sevī visu iespējamo informāciju par veselīgu dzīvesveidu, pareizu ēšanu, sportu, diētām utt. Es visā tajā iegāju tik dziļi, ka varētu teikt, - kļuvu apmāta ar to. Apmāta ar cenšanos atbrīvot savu prātu no šīs slimības. Jo vienīgā taisnība, ko esmu izlasījusi domubiedru grupās dazādās bija - "viss sakas galvā!"

Mana lielakā motivācija bija svari, kas pakāpeniski rādija aizvien mazāku skaitli. Kādēļ izvēlējos par labu trenažieriem mājās nevis iet uz fitnesa zāli? Sakumā tas var likties dārgi, bet laika gaita tas atmaksājas. Otrkārt, visas, kas cieš no šī murga zinās teikt, ka jau liekot pēdējo kumosu mutē, lēkmei beidzoties, sākas sirdsapziņas mocības un pārmetumi, skriešana pie spoguļa, histērija, raudašana un vaimanāšana. Tajā brīdī istabā stāvošais trenažieris ir glābiņš! Tu sporto, redzi kā kcal ripo prom un nervu sistēma nomierinās.

Pakāpeniski sportojot, skaitot kcal, kāpjot uz svariem regulāri, man saka parādīties aizvien lielāka motivācija turpināt iesākto!  Sirdsapziņas  pārmetumi  iedomājoties par  visu iespējamo ko gribētu iestūķēt mutē  un it kā "aplaimot" sevi, mani laika gaitā sāka pārņemt pirms lekmēm nevis pēc. Tās samazinajās, pakāpeniski izzuda...

Man bija sācies jauns posms, kam pievērsos ar visu sevi, un tas mani aizrāva, interesēja.  Šobrīd esmu atradusi līdzsvaru starp veselīgs uzturs-sports-kcal skaitīšana-nasķošanās. Šobrīd vairs nejūtu pārmetumus, ja apēdu 6 auzu cepumus un apedu 4 siermaizītes. Es varu atļauties labi paēst svētku pusdienās vai vienkārši skatoties TV. Jo es savas kcal skaitu un pakāpeniski šī kcal kontrole ir kļuvusi par normu! Es sportoju un atļaujos ēst vairāk arīdzan! Kāds teiks: "Tas jau ir slimi katru dienu šitā skaitīt". Mana atbilde ir - "Es cenšos rūpēties par sevi, es mīlu sevi un gribu izskatīties lieliski!" Pats svarīgakais, kas paliek ar mani galvā, bet netiek izteikts skaļi: "Tev nav ne jausmas ar kādu monstru sevī esmu tikusi galā, un cik daudz spēka, enerģijas, laika un nervu tas man prasījis! Es turpināšu iet savu ceļu!"

Smags sākums, neskaitāmas cenšanās un galvenais apziņa un vēlme mainīties ir vienīgais kas patiesībā noved pie motivācijas un reālas darbības. Ir jāmēģina vēl un vēl, un vienreiz tas izdosies. Šī slimība sākas tik tiešām galvā un ar to ir jāstrādā, bet ar to nepietiek. Ir jānodarbina sevi fiziski un jāvelta izglītošanās procesam maksimali daudz laika. Tas ir kā veselības kurss, ko iziet pats cilvēks, bez nekādiem terapeitiem. Ir dzīve bez šī smaguma, ko nēsāju daudzus gadus.

Mums pašām ir jāvalda pār savu dzīvi! Mēs esam noteicējas kā būt un kam būt!