Diagnoze "vēzis"

pece
pece 23. septembris 2010 13:49
798

Izlasīju sieviešu klubā rakstu, pareizāk gan sakot, apkopotos meiteņu un sieviešu izteikumus, domas un pārdomas par vienu šauru vēža „specifikāciju”.

 

 

 

Man gribētos, lai daudz vairāk mēdijos runā par šo diagnozi, kas uzdzen šausmas un liek tirpiņām skriet pār kauliem, no tā visa norobežojoties ar domu – uz mani tas neattiecas un nekad neattieksies.

 

 

Mums ir jāpārstāj uzvesties kā strausiem, iebāžot galvas smiltīs un izliekoties, ka tas uz mums neattiecas un nekad neattieksies. Var jau cilvēcīgi saprast, kāpēc lielākā sabiedrības daļa tā rīkojas, jo nav noslēpums, ka diagnoze vēzis mums asociējas tikai un vienīgi ar mokošu nāvi. Vai tad tā nav?

 

 

Es neesmu izņēmums, kad mana ginekoloģe ikgadējā pārbaudē krūtī sataustīja bumbulīti, mani pārņēma šausmas. Daktere sarakstīja nosūtījumus uz mammogrāfiju un USG. Pirmā reakcija – klusiņām parkā uz soliņa vientulībā izraudāties. Pēc tam histēriski mēģināju sazvanīt iestādes, kuras veic šos izmeklējumus. Visur rindas uz vairākiem mēnešiem. Pati jau tuvu histērijai. Vienu brīdi apsvēru domu, izlikties par beigtu un to visu ignorēt, bet veselais saprāts to neļāva. Sagaidīju rindu vienam izmeklējumam un otru paņēmu par maksu sirdsmieram, lai nebūtu jāgaida. Atlika vien sagaidīt rezultātus, bet tajos par laimi nekā tāda neatrada un bumbulītis bija pazudis pa to laiku. Labāk lieks izmeklējums, nekā laikus neatklāta diagnoze. 

 

 

Man pietiekami tuvā apkārtnē ir bijuši vairāki cilvēki, kuri saskārušies ar diagnozi vēzis. Daļa no tiem ir tiešām rīkojušies, kā stereotipiski pieņemts: „Man ir aizdomas, ka kaut kas nav lāgā, bet tā kā neko nevar darīt, tad tāpat neiešu pie ārsta, jo palīdzēt neko nevar un visi tāpat nomirst”. Diemžēl prognozes piepildījās šajos gadījumos, jo atklāja vēzi tad, kad vairs tiešām nekas nebija labojams – ar metastāzēm visur.

 

 

Ir gadījumi, kad cilvēks saņemas un aiziet pie ārsta, bet ārsts nav bijis pietiekami rūpīgs un vērīgs. Tāpēc, ja jūtam, ka kaut kas nav lāga, labāk, lai ārsti tevi uzskata par pārjūtīgu histēriķi un izveic dažus liekus izmeklējumus, nekā izliekas, ka viss ir labi tāpat. Diemžēl arī ārsti kļūdās dažādu iemeslu dēļ, tāpēc mums pašām ir jābūt vērīgām pret sevi un savu veselību. Vienā gadījumā, ja cilvēks būtu paklausījis savai sirdsbalsij un pie ārsta devies dažas nedēļas ātrāk, izredzes izcīnīt cīņu ar vēzi būtu bijušas daudz lielākas nekā tās ir šobrīd. Pāris nedēļas bija tās, kas deva laiku vēzim izlaist savus taustekļus un radīt metastāzes. Laikam ir izšķiroša nozīme!

 

 

Un šobrīd es pazīstu daudzus, kuri ir izcīnījuši cīņu ar vēzi, jo to atklāja pirmssākumos. Šie cilvēki ir izgājuši cauri ārstēšanai un šobrīd turpina dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, audzināt bērnus, strādāt, dzīvot un mīlēt! Tiesa, tikai daži no viņiem ir gatavi par to runāt ar sabiedrību, jo ārstēšanās nav nekāda medusmaize un to periodu daudzi nemaz nevēlas atcerēties, bet pēc tam ir iespēja baudīt pilnvērtigu dzīvi.

 

 

Vēzis ir ārstējams, ja to laikus atklāj un tam nedod vaļu!

 

 

Tāpēc, lūdzu, esiet prātīgas un netēlojiet strausus, regulārām pārbaudēm ir milzīga nozīme! Parūpēsimies par sevi!

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
intasanta 24. septembris 2010 11:12

Neesmu izņēmums, arī pati uzskatu, ka tas uz mani neattiecas. Līdz brīdim, kad viens labi pazīstam cilvēks 2 mēnešu laikā aizgāja no dzīves. Mani tas strieca pamatīgi, jo bieži ar viņu nācās pavadīt kopā ilgu laiku. Atceros, kā viņš stāstīja par to, ko darīs, kad ies pensijā. Sapņi bija tik skaisti. Un pēkšņi viņa vairs nav un nav kam šos sapņus īstenot. Mani šis notikums pamudināja momentā pierakstīties pie ārsta un pārdomāt, kas būtu tie sapņi, par kuru neīstenošanu man dzīves nogalē būtu žēl. Šis notikums uz mani un maniem turpmākajiem lēmumiem atstāja būtisku iespaidu.
Bēres bija ļoti vējainā ziemas dienā. Ceļš bija aizputināts un izskatījās, ka es riskēju pazaudēt "pēdas" un nobraukt no ceļa. Es uzslēdzu radio un tur skanēja Muktupāvela dziedātā "Pūt vējiņi!". es braucu uz bērēm un mašīnā raudot dziedāju dziesmu , ko veltīju šim cilvēkam.

madmozele 23. septembris 2010 19:14

Traģiska diagnoze,es arī esmu bijusi klāt sev tuviem cilvēkiem,palīdzējusi,špricējusi,mazgājusi un barojusi,un noskatījusies kā lēnām,mokoši izdziest cilvēka dzīvība.Un saproti,ka tu esi bezspēcīgs,tu neko nespēj vairs palīdzēt tam cilvēkam,noraudzīties,kā viņš ar lūdzošām acīm skatās mēmi uz tevis...

sudrabs 23. septembris 2010 16:55

Man arī ir gauzām skumjš stāsts. Dzīvojām kopā ar vīra mammu, attiecības nebija sliktas, bet mēdzām baigi kašķēties par ikdienišķām lietām, par saimniecību, par naudu utml :). Viņa man ļoti daudz palīdzēja, auklēja mazo, kad gāju strādāt, taisīja mums ēst, izaudzēja dārzā kartupeļus, tomātus, zemenes u.c. labas lietas, kuras tai laikā nenovērtējām. Te pēkšņi samežģījās veselība. Pie ārsta negāja, bet piespiedām. Aizgāja, sākumā neko daudz ārsts nekonstatēja, lika pie ginekologa aiziet, analīzes nodot. Pagāja mēnesis, kad uzzinājām, ka tas ir vēzis, vēzis visut, ne īsti nosakāms. Atceros kā vedu viņu pie ārsta un analīzēm, kā viņa vēl smējās. Tie laikam bija pēdējie smiekli un smaids ko redzēju viņas sejā. Ielika viņu LOC, tur deva cerības, ka operēs un būs labi, tada tkal pateica, ka neoperēs, tad atkal operēs, mocīja cilvēku veselas 3 nedēļas, līdz beidzot ļāva braukt mājās nomirt. Pēc slimnīcas vēl kādu laiku jutās samērā apmierinoši, bet tad pēkšņi kādās 2 nedēļās vairs nespēja staigāt, ēst, palika uz gultas un lēnām izdzisa. Kopš diagnozes atklāšanas līdz miršanas brīdim pagāja 5 mēneši. Pēc LOc es katru dienu dabūju špricēt pretsāpju medikamentus, taisīju ēst u rūpējos par viņu tā, kā viņa to visus gadus bija darījusi ar mums. Tikai žēl, ka iemesls bija - lūk tāds!!! Un pats smagākais, ka es visu šo laiku bija stāvoklī, tā arī mazā nepaspēja piedzimt, lai oma viņu satiktu. Oma nomira dienā, kad mazajai pēc sonogrāfa datiem vajadzēja piedzimt. :(

banderoso 23. septembris 2010 16:52

Manai māsai pirms sešiem gadiem atklāja un izoperēja vēzi. Viņai ļoti paveicās, jo vēzi atklāja, kad tas bija otrajā stadijā, bija jāveic divas operācijas, bet tagad viņa ir vesela :) Protams kā jau visiem bijušajiem onkoloģiskajiem pacinetiem viņai ir arī ierobežojumi, ko viņa nedrīkst darīt, kā iešana pirtī, aizliegts sauļoties, katru gadu jānodod analīdzes...

Sākumā visiem bija šoks par atklāto diagnozi, neziņa kā palīdzēt, ko darīt, bet tā kā viss ārstēšanas proces noritēja strauji, mēs pat nepaspējām tā kārtīgi nobīties, kad viņa bija vesela. Laikā kad viņa bija slima es nekad no viņas nedzirdējām neko negatīvu vai depresīvu. Viņa visiem teica, ka viņa ir vesela un viss ir kārtībā un ka nevajag lieki satraukties un satraukt viņu. Esmu pārliecināta, ka tas arī bija galvenais, kas uzcēla viņu atpakaļ uz kājām - viņas optimisms. Viņa bija jāpieveic ne tikai vēzis, bet arī jātiek pāri attiecību izjukšanai, jauna darba un dzīvesvietas atrašanai, viss uzgāzās viņai vienlaikus uz galvas :(
Tā kā vēzis, ko atklāja māsai ir mums dzimtā jau bijis, tad es arī pārbaudu katru gadu savu veselību, lai mierīga sirds :)

23. septembris 2010 16:44

Arii man pirms paaris gadiem bij lemts paskatiities patiesiibai aciis.
Muusu maajaas istabu iireeja sieviete, kura piipeeja un stipri klepoja. Klepus pastiprinaajaas. Es biju nobazijusies, vai taa nav tuberkoloze- bailes tacu. Piedaavaaju aiziet pie aarsta. Rengenaa atklaajaas vezis. Operaacija bij veiksmiiga. Tikai izrakstoties no slimniicas aarsts pateica, ka peec paris meeneshiem nekas vairs nebuutu glaabjams.
Tie ir briizi, kad dziive paraada, kas ir patiesi svariigs.

pece 23. septembris 2010 16:34

Pati plosos par to, ka es nespēju sev svarīgo cilvēciņu pierunāt aiziet pie doka ātrāk, jo aizdomas, ka kaut kas nav lāgā bija vairāk kā gadu!

sandija 23. septembris 2010 16:17

Paldies par šo rakstu!

Es arī baidos no šīs diagnozes. Atceros, kā audāju, kad manai vēl diezgan jaunajai vecmāmiņai atklāja plaušu vēzi. Viņa nodzīvoja pēc tam kādu gadu un nomira ļoti strauji. Vienā naktī vienkārši manā acu priekšā viņas nebija. Vakarā vēl gāja gulēt, sunītis blakus, atceros viņas pēdējos vārdus "Es Tev uztaisīšu, meitiņ, brokastis..."

Naktī no istabas, kurā viņa gulēja, pēkšņi izdzirdu jocīgu skaņu. Bija jau par vēlu. Tas bija trombs. Viņas nāve bija zibenīga. Nekad neaizmirsīšu arī to šausmīgo skaktu,kad tuvinieku vienā brīdī iznes pa durvīm ar kājām pa priekšu, bet vēl pirms pāris stundām mēs sarunājāmies...

Tagad ir pagājuši daudzi gadi, bet rakstos šo komentāru, es atkal raudu. Man bija ļoti ļoti forša vecmāmiņa..

Un jā, viņa visu mūžu pīpēja kā skurstenis