Cilvēks, kas skrien, jeb skriešana kā hobijs

thezeezee
thezeezee 23. septembris 2016 14:00
1412

Hobijs jeb vaļasprieks ir brīvā laika pavadīšanas veids, kas Tev sagādā pozitīvas emocijas un prieku. Un katrai no mums tāds ir...  Viena pa vakariem ieslīgst zeķu adīšanas meditācijā, cita pavadīs brīvās stundas ieverot tūkstošiem mirdzošu stikla pērlīšu makšerauklā, kāda ņems audeklu un ietērps to košās vai ne tik košās krāsās, bet vēl kāda pavadīs stundu stundas, meklējot ideālo recepti, lai piešķirtu mafiniem vēl neredzētas garšas nianses un neticamu gaisīgumu...

Hobiju ir tik daudz, bet katra no mums atrod to īsto un vienīgo, kas tai dod prieku. Lai gan manā dzīvē šobrīd ir vairāki hobiji, šoreiz par vienu no tiem. Par skriešanu. Varbūt tāpēc, ka šobrīd šī ir ļoti populāra un veselīga aktivitāte, bet varbūt arī tāpēc, ka daudziem tā nav saprotama un raisa neizpratni.

Tas viss sākās daudzus gadus atpakaļ, kad Rīgas maratons vēl nebija tik populārs, bet pietiekami zināms, lai es un mana labākā draudzene izdomātu pieteikties skrējienam. Protams, skrējām tikai 5km. Toreiz man likās, ka 5km ir TIK DAUDZ un kā es vispār varēšu tik daudz noskriet?

Jāatzīmē, ka visas manas iepriekšējās attiecības ar skriešanu sākās un beidzās skolā. Biju no tiem “fruktiem”, kas noskrien skolotāja prasītās distances sporta stundās un viss. Lai arī mana dzīve bija samērā aktīva un man ļoti patika sportiskās aktivitātes, piemēram, velobraukšana un tautas bumba, vai dažādu ķereņu spēles, tomēr vienmēr mērķis bija spēle un jautrība, nevis skriešana kā pašmērķis.

Tātad, jo tuvāk nāca dalība pasākumā, jo aktīvāk trenējāmies, pakāpeniski palielinot skriešanas distanci.  Pat īsti neatceros, kā gāja ar trenēšanos, bet lieliski atceros savu pirmo skriešanas pasākumu – milzu pūli krastmalā, kas pēc starta šāviena uzsāka savu 5km distanci. Atceros neskaitāmus smaidus, amizantus kostīmus un tērpus, kādos bija tērpušies uzņēmumu un draugu grupas, un vēl palikusi prātā fantastiska kopības sajūta. Tas spēks, kas rodas tūkstošiem cilvēku plecu pie pleca ejot uz vienu mērķi, ir neticams. Man tie bija DZIESMU SVĒTKI, tikai dziedāšana tika nomainīta pret skriešanu un nošu grāmatas pret skriešanas botām. Un tā tas aizsākās...

Kad biju sajutusi milzīgo kopības sajūtu Nordea Rīgas maratonā, tad skriešana pēkšņi kļuva tāds ļoti pozitīvs process manā galvā. Ikreiz, kad izgāju izskriet, atgriezos patīkami nogurusi. Dēļ šīs sajūtas, kas rodas pēc forša treniņa, ir vērts iet uz treniņu. Dažreiz ierunājas slinkums un atveras atrunu vācele, tad arguments “lieliskā sajūta pēc treniņa” ir tā, kas motivē uzvilkt kedas un doties laukā. Varbūt tie ir tie slavenie laimes hormoni, kas izdaloties skriešanas vai treniņa laikā? Lai vai kā, man, kā biroja darbiniekam ar pārsvarā sēdošu pozu dienā, skriešana ir lielisks veids kā palīdzēt sevi uzturēt formā un arīdzan izkustēties pēc nemitīgas sēdēšanas.

Ar laiku es atklāju, ka skriešana manā dzīvē kļūst arvien nozīmīgāka. Kad biju nedēļā 3-4 reizes izskrējusi, jutos priecīgāka, starojošāka, turklāt viss dienas stress un uztraukumi tika izsvīsti treniņos. Secināju, ka dienas beigās, kad prāts jau noguris, ir forši ļaut smadzenēm atpūsties un stundiņu pavadīt svaigā gaisā, vicojot pa ielām, takām, atpūtinot acis no visiem ekrāniem. Izrādījās, ka pēc skriešanas pat atrisinās problēmjautājumi, jo prāts ir nedaudz atpūtināts, izvēdināts un līdz ar to arī domas – sakārtotas. Tā nu šis sākotnēji mazais treniņš pārauga par meditāciju un ķermeņa gara sakārtotāju. Turklāt vieglāk ļaut paslīdēt kājai uz bulciņu, ja zini, ka vakarā to tāpat “noskriesi”.

Tā tas auga. Jau pēc vairāku gadu startēšanas 5km distancē, cilvēku kļuva arvien vairāk un vairāk, pasākums arvien populārāks un skriešana šajā distancē kļuva aizvien nosacītāka, turklāt gribējās jaunus izaicinājumus, tāpēc pieteicos 10 km distancei. Vēl pēc pāris gadiem arī šis vairs nebija izaicinājums, tāpēc beidzot biju nobriedusi savam pirmajam pusmaratonam.

Pusmaratons jeb 21,097 metri. Ja piecus km gandrīz jebkurš var noskriet un bez lielas  (lai neteiktu bez jebkādas) trenēšanās, tad pusmaratons ir lieta, kam nopietni jātrenējas. Jāieplāno kalendārs ar īsākiem un garākiem treniņiem, pamazām kāpinot distanci un izturību. Manā kontā šobrīd divi pusmaratoni. Viens pirms gada, bet otrs pāris nedēļas atpakaļ. Pastāstīšu, kā man gāja pēdējā no tiem, kamēr vēl nav aizmirsies.

Pirms pusmaratona neliels uztraukums – domas tik ap gaidāmo notikumu, jo tas ir kaut kas jauns un nedaudz biedējošs izaicinājums.  Pēdējās dienās pievēršu īpašu uzmanību uzturam, iekļaujot arvien vairāk ogļhidrātus ēdienkartē – tātad makaroni, maize. Treniņi pavisam nelieli, un pāris dienas pirms skrējiena ir tikai atpūta.

Skrējiena rītā ēdu brokastīs rīsu putru, jo tā dod spēku. Uz tualeti šķiet jāskrien katru pusstundu, jo uztraukums tik liels kā pirms nozīmīga eksāmena. Palēnām ejot uz pilsētu ieņemt startu, uztraukums mazinās, turklāt ejot var izstaigāt laukā visus uztraukumus.

Nododu somu mantu glabātuvē, iesildos un izstaipu muskuļus, ieņemu startu un uzlieku mūziku austiņās. Gaidu pēdējās minūtes pirms starta. Uztraukums ir. Atskan starta šāviens un kopā ar simtiem citu skrējēju ieplūsti straumē.

Skrējiens. 21,097 metri. Svarīgākais startā – neaizskriet līdzi masai, bet sajust savu tempu. Šim nolūkam man palīdz mana skriešanas mūzika, kas atgādina manu tempu. Klausos mūziku un cenšos sākumā neaizskriet līdzi pārējiem.

Pirmos 3 km šoreiz cenšos atrast pareizo elpošanas ritmu, jo sajūta, ka teju teju iemetīsies dūrējs pakrūtē. Tomēr uztraukums  un adrenalīns dara savu, iespējams skrēju pa ātru vai pa lēnu, tāpēc grūti atrast savu komforta elpošanas ritmu. Pēc minūtēm desmit jūtu, ka viss kārtībā un ir ļoti labi skriet – īstais temps, īstā elpošana. Skatos apkārt un baudu Tallinas maratona skatus. Priecājos, ka skrējiens ved arī cauri parkam un gar pašu jūras malu. Diena ir burvīga un es jūtos īstajā laikā īstajā vietā.

No trešā līdz sešpadsmitajam kilometram tiešām baudu skrējienu, dienu, ainavas. Pozitīvi uzlādē arī pretim skrienošie ātrie skrējēji, kas jau paguvuši aizskriet līdz apgrieziena punktam un skrien atpakaļ. Tādā ziņā trase varētu būt interesantāka, jo būtībā jāskrien 10 km pa vienu ielu turp un pēc tam pa to pašu ielu atpakaļ. Vismaz priecē tas, ka jāveic tikai viens aplis, jo vairākus apļus veikt ir psiholoģiski grūtāk – Tu it kā esi jau atskrējusi, bet saproti, ka vēl jāturpina skriet.

20160923135902-71081.jpg

Pēc sešpadsmitā kilometra sākas cīņa ar sevi. Apzinos, ka vasara bija tik jauka un pasākumu daudz līdz ar to sanāca izlaist vienu vai otru skriešanas reizi. Nejutos 100% sagatavojusies pasākumam. Piezogas slinkums un meklēju motivāciju. Ar acīm meklēju katru zaļi-melno pie staba piekārto plakātu, kas vēstīs par nākamā kilometra paveikšanu, bet šo procesu bojā kaut kāda stulba reklāma tieši tādos pašos toņos, jaukdama skrējējiem prātu. Pēcāk uzzināšu, ka arī mani skriešanas kolēģi bija diezgan sliktās domās par šo reklāmu, kas no attāluma ļāva mums sevi maldināt.

Pēdējie trīs kilometri man bija grūtākie. Te paskrēju, te atpūtos un gāju, te paskrēju... Tā turpināju līdz finišam. Lai gan uzreiz teikšu, labāk neapstāties un turpināt ceļu, jo grūtāk var gadīties atsākt skriet un atrast motivāciju. Kājas jūt nogurumu, bet metru pa metram esmu tuvāk finišam, un atradu vēl kādas spēka paliekas, ļaujot finišā vēl nedaudz kāpināt tempu.

Saņemu savu medaļu un maisiņu enerģijas atgūšanai. Jūtu gandarījumu un nogurumu vienlaicīgi. Esmu priecīga. Esmu laimīga. Esmu kļuvusi par sevi pašpārliecinātāka..

 

Foto: perthurbanrunners.com un greatis.com

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
thezeezee 26. septembris 2016 09:05 Kaķmeitene

paldies :)!

Linduchy 23. septembris 2016 20:27

Malace! Forši! :) (Y) (party)