Celties un iet tālāk..

nosiguldas
nosiguldas 17. janvāris 2011 12:25
675

Mana dzīve sastāv no vieniem pārbaudījumiem, grūtākos brīžos sev uzdodu jautājumu- kapēc tieši ar mani....  Lai kā, esmu pateicīga savam liktenim, jo  katrs pārbaudījums dod kādu noderīgu atziņu.

 


Dzīvē tā iekārtots, ka katra situācija liek nospraust prioritātes. Brīdī kad man tuvojā 40, iepazinos ar savu dzīves vīrieti , pēc mēneša sāku justies savādi, viss liecināja, ka varētu būt stāvoklī. kad ierados pie ārsta, tas bija kā zibens spēriens dienas laikā, Jums ir mioma, obligāta operācija un pēc izvietojuma ir skaidrs, ka bērnu nekad vairs nebūs. Jums taču ir jau divi, nekas sagaidīsiet mazbērnus.

 

To visu asarām acīs klausījos katrā ārsta pieņemšanā. Tad operācija un cerība, ka varu palikt stāvoklī. Tā pagāja pusgads un ar katru dienu cerības palikt stāvoklī tikai mazinājās. Saprotot, ka no bezizejas stāvokļa izeju varu atrast tikai es pati, saliku visas domas pa plauktiņiem un devos pie ārsta tikai ar vienu domu, man tas ir pa spēkam. Pats būtiskākais bija tas, ka visu to laiku ar savu atbalstu man blakus bija vīrs.

 

Tā nu sākās nopietna ārstēšanās, lai sakārtotu hormonālo sistēmu, zāles un vitamīnus dzēru pa stundām, uz galda turēju sastādītu dienas plānu, pēc trīs mēnešiem beidzot laba vēsts, es esmu gatava, bet vīrs nē- ārsta slēdziens, tas būs "brīnums", vīrs mani apskāva un pavisam klusi teica, ka mazais procents nav rādītājs, ka viens no miljoniem nebūs tas īstais.

 

Pienāca Ziemassvētki, tad jaunais gads un atkal tās pašas īpašās izjūtas. Testu taisīju no rīta, vakarā dienā naktī- pozitīvs. Vīram blakus kafijas krūzei noliku mazu rozā zeķīti ar testa rezultātu.

 

Pirmā vizīte pie ārsta - mazulītim draud izkrišana, pēc trim dienām sākas asiņošana, sakodu zobus un sevi mierināju, nedrīkst raudāt, nedrīkst nervozēt, viss būs labi. Un viss bija labi, Gāja laiks, mēs augām- analīzēs cukurs, ēst nedrīkst gandrīz neko.

 

Pirmo vakaru raudāju kā maza meitene, man bija sevis tik žēl, jo jāēd rupmaize un kafiju var dzert tikai ar medu. Es taču to varu ,sastādīju savu dienas režīmu ar ēdienkarti un izplānoju, kā pareizi jālieto vitamīni, jo, piemēram, kafiju nevar dzert, ja lieto kaļķi un tikai uz priekšu. Tā pienāca 8.mēnesis, internetā izlasīju, ka cukura diabēta gadījumā tas ir mēnesis, kad mazulīti var pazaudēt.

 

Kamēr visi mājā, vēl turos, bet paliekot viena, raudāju un lūdzu Dieviņu neatņemt mazulīti. Tā tas nevarēja turpināties, devos uz darbu, katru rītu neatkarīgi no tā, ka sāpēja gūžas lozcītavas līdz tam, ka pa trepēm gāju sakostiem zobiem.

 

Pienāca 08.08.08 esmu pārbaudē Stradiņu slimnīcā, tonīši te dzirdami, te nē. Pie manis koridorā pienāca daktere - Pēc stundas operācija savādāk var būt par vēlu. Vīrs turēja manas rokas un smaidot teica, mēs abi zinām, viss būs labi. "Brīnumiņam"ir 2.5 gadi.

 

Nav lietu, ko mēs nevaram, vajag tikai ļoti gribēt, arī tad, kad liekās nevaru celties un iet.

 

Iesūti savu blogu: www.sieviesuklubs.lv/iesuti-zinu

3

 

Konkursu piedāvā www.visamsievietem.lv

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 18. janvāris 2011 10:06

Katram notikumam mūsu dzīvē ir sava jēga un nozīme, pat ja tas mums šķiet netaisnīgi, mums no tā ir jāmācās.

uguntinja 18. janvāris 2011 09:46

Man tas liekas netaisnīgi,ka tām sievietēm,kas ļoti grib bērniņu un var par viņu parūpēties,nākas tik ļoti par to cīnīties,bet tās kuras negrib un pēc tam viņus pamet,mazulis piesakas viegli un negribot.

agnibe 18. janvāris 2011 08:34

Tikai šādi iespējams novērtēt Dieva dāvanu bērns un nevaru izprast tos cilvēkus, kuriem Dievs dāvā brīnumu, bet cilvēks izmet to pa logu vai miskastē!

silva9 17. janvāris 2011 21:56

Viesi ,šis nav stāsts par aizvērtām durvīm noteikti....

silva9 17. janvāris 2011 21:56

Man liels prieks ,kad Tev izdevas un es domāju,kad domām liels spēks un, ja patiesi gribam tādad arī varam.

pece 17. janvāris 2011 21:05

Tad kad mūsu vēlmes ir patiesas, visa pasaule sadodas rokās, lai mums palīdzētu ;)

17. janvāris 2011 20:39

Stāsts drīzāk ir par to, ka nevajag lauzties aizvērtās durvīs...

jana 17. janvāris 2011 16:50

Man arvien biežāk sāk šķist, mūsu domām ir liels spēks :) paldies par stāstu, es ceru kādai tas liks saņemties un ticēt ne tikai ārstiem, bet arī sev :)

smukaa 17. janvāris 2011 16:28

Man arii taads "briinuminsh" sanaaca,lai gan aarsti teica,ka jaapaliek aalavaas;)

madmozele 17. janvāris 2011 16:28

Viesis biju es!

17. janvāris 2011 16:27

Jā,ko tik nenākas pārciest cilvēkam,bet,tas brīnumiņš atsver visu,vai ne...?(F)