Pirmo viduslaiku arhitektūras un mākslas stilu, kas valdīja Eiropā 10.-13. gadsimtā arheologi nosauca par romāniku. Tā viņi izlēma, jo secināja, ka tas ir ļoti līdzīgs Senās Romas laikā valdošajam stilam. Tomēr termins ir nosacīts un neatbilst šā laikmeta tiešam raksturojumam – romānikas rašanās bija cieši saistīta ar feodālisma un katolicisma nostiprināšanos. Cik daudz zini par šī laikmeta vēsturi un ietekmi uz mūsdienu modi?

Tās galvenie veidotāji bija mūku ordeņi. Romāņu stila celtās celtnes – feodāļu pilis, klosteri un baznīcas – radīja atbilstošu vidi sava laika modes tēliem, savukārt, karalisko liliju un rožu laikmeta feodāli radīja atbilstošu fonu viduslaiku drūmajai gaisotnei.

Ideāltipi un modes tēli

Romānikas perioda raksturīgākie atspoguļotāji bija feodāļu pilis un klosteri.Skarbās un drūmās feodāļu pilis parasti cēla augstā kalnā vai stāva upes krastā. Pilī varēja iekļūt tikai pa paceļamu tiltu. Pils ansambļa centra atradās augsts tornis ar šauriem logiem un ātri nojaucamām kāpnēm otrā vai trešā stāva līmenī. Tur dzīvoja feodālis ar savu ģimeni. Šīs pilis līdzinājās neieņemamiem cietokšņiem, tāpat kā romānikas perioda mode tēls.

Ideāltipa veidošanos noteica sabiedriskās dzīves raksturs, mākslas stila un laikmeta gaumes īpatnības. Vienlaikus romānikas estētiskais ideāls uz īpašās viduslaiku gaisotnes fona bija šķietami sarežģīts un pretrunu piesātināts, jo tas veidojās, cieši mijiedarbojoties laicīgajai pasaules uztverei un baznīcas ideoloģijai. Baznīca sludināja, ka pasaule ir pilna ļaunuma.

Viduslaikos cilvēka ķermenis tika uzskatīts par dvēseles mājokli, tāpēc to bieži salīdzināja ar namu, kura atvērtas durvis ir aicinājums ienākt ļaunumam. Durvju un logu aizvēršana asociatīvi saistījās ar cilvēka ķermeņa ieslēgšanu smagās, drūmās, auguma aprises maskējošas drēbēs.

Baznīca iespiedās visās sabiedriskajās dzīves jomās un tās ietekmē veidojās jauns estētiskais ideāls – madonnas, Dievmātes, tēls. Madonnas tēls bija sastopams jau agras kristietības mākslā, bet viduslaikos tas kļuva par sievietes skaistuma ideālu.

Savukārt, agro viduslaiku vīrišķības iemiesojums bija bruņinieka idealizēts tēls. Spēks, drosme, bruņinieciskums bija īpašības, kurām vajadzēja atspoguļoties arī bruņinieka vizuālajā tēlā. Eiropiešu sabiedrības estētiskajos uzskatos pirmoreiz vīrišķība kā galvenā vīrieša skaistuma pazīme tika pretstatīta sievišķībai, kurā savukārt iemiesojies sievietes skaistuma ideāls.

Audumi, materiāli un modes krāsas

Romānikas sākumposmā izplatītākie bija vilnas, linu un kokvilnas audumi. Dižciltīgie, karaļi, prinči un bīskapi, pateicoties sakariem ar Bizantiju, savā īpašumā ieguva krāšņus zīda un brokāta audumus. Vēlāk viņiem tos piegādāja krustneši, kas atgriezās no Austrumiem. Karaļa mantija tika apdarināta ar zvērādām. Dižciltīgie lielākoties valkāja purpura tērpus ar zelta brokāta izšuvumiem. Populāra bija arī zaļā, brūnā, melnā, baltā, zilā, sarkana, pelēkā un sarkanvioletā krāsa.

Laikmeta ornamenti

Ornaments agrajos viduslaikos pēc bizantiešu tradīcijas izkārtots joslās un rotāja tērpa sastāvdaļu – apmetņa, tunikas, apkakles, piedurkņu u.c. – apmales. Viens no galvenajiem romānikas perioda un visas viduslaiku kultūras ornamenta elementiem bija krusts, kas bija kristiešu reliģiskais simbols un Jēzus Kristus nāves zīme. Krusta zīme dažādos variantos sastopama daudzu pasaules tautu ornamentikā jau kopš senās civilizācijas laikiem, tomēr tikai kopš viduslaikiem krusta zīme ieguva reliģiskā simbola nozīmi. Krusta zīme klasificējama gan kā romāņu stila arhitektūras ģeometriskā kopforma, gan kā atsevišķs elements ģeometriskajā ornamentā.

Dažas heraldikā pazīstamās krusta formas bieži tika izmantotas romānikas perioda tērpa ornamentikā. Piemēram, „Maltas krusts” kļuva par bruņinieku ordeņa pazīšanas zīmi.

Ļoti raksturīga romāniskajai arhitektūrai bija rozete. Vienlīdz nozīmīga un izplatīta tā bija arī lietišķās mākslas ornamentikā. Tā bija ģeometriski stilizēta, ietverot dažādu augu motīvus, kā, piemēram, ozola vai sikomores lapas. Rozete bija viens no viduslaikos visplašāk lietotajiem dekoratīvajiem elementiem un parasti tika saistīta ar saules diska un apļa simboliku. Rozete varēja būt arī izplaukusi roze ar aplī izkārtotām ziedlapiņām.

Romānikas perioda modes tērpu formas un rotāšanas veidi nav iedomājami bez heraldikas ierosinātiem simboliem, kas radās 12. gadsimta vidū un ļāva identificēt viduslaiku bruņinieku. Piederību pie bruņinieku kārtas apliecināja ģerbonis, kas pēcnācējiem tika atstāts mantojumā un pamazam pārtapa par dzimtas īpašumu, saglabājot arī zīmīgu viduslaiku kultūras vēstures liecību. Uz ģerboņa bija arī dzimtas devīze.

Ģerboņos izmantoja ornamenta motīvus, kas atspoguļoja senākās heraldiskās dzīvnieku figūras – lauvu un ērgli, ka arī heraldiskos ziedus – liliju un rozi.Lilijas un rozes izplatība viduslaiku kultūrā bija tik plaša un simboliski daudzslāņaina, ka šobrīd jau var runāt par savdabīgu karalisko liliju un rožu laikmeta feodāļu ēru.

Heraldikā stilizētā lilija sastāv no trim ziedlapām – vidējā novietota taisni, bet pārējās nedaudz novirzītas sānis. Īpaša vēsturiskā nozīme lilijai bija Francijā, kur tā kļuva par karaļa varas emblēmu un uzticības zīmi kristīgajai baznīcai.

Vīriešu tērps

Vīriešu ikdienas tērpu veidoja divas tunikas. Apakšējā – linu apakškrekls, bet virsējā tika šūta no greznāka auduma. Tā varēja būt trīs ceturtdaļu garuma, sniegties līdz papēžiem vai pat līdz zemei. Jo augstāks bija personas statuss, jo garāka tunika. Tās apakšmalu rotāja izšuvumu josla. Kājās vilka šauras, garas zeķes – chausses. Parasti tās bija krāsainas, dažreiz svītrainas. Romānikas perioda vīrieši valkāja maisveida īsbikses – breeches, ko viduklī apsēja ar jostu un zem ceļgaliem vai pie potītēm krustiski apvija ar prievītēm. Apmetnis sedza vīriešu tērpa sastāvdaļas un tā aktualitāte saglabājās visā viduslaiku gaitā.

Sieviešu tērps

Pirmsromānikas posma (8.-10. gs.) sieviešu tērpa pamatkārtas bija tunika un apmetnis. 10. gadsimtā radās vēlēšanās uzsvērt figūras īpatnības. Šī tendence noteica Eiropas sieviešu tērpa formu turpmāko gadsimtu laikā. Sievietes vienlaikus varēja valkāt vairākas tērpa kārtas: tunikai, kurai bija pieguļošas piedurknes, pa virsu vilka citu, nesajoztu tuniku, bet tai, savukārt, pa virsu vilka bezpiedurkņu virsvalku. Robusti juvelierizstrādājumi, piemēram, smagnēja metāla plāksnīšu posmu josta, papildināja romānikas perioda sieviešu tērpu. Izejot ārpus mājām, sievietes vilka apjomīgu, ķermeņa formas maskējošu apmetni ar kapuci – chaperon.

12. gadsimtā tērpā sāka akcentēt iešuves, kas bija jaunums modes vēsturē. Tās rotāja ar ornamentālām izšuvumu joslām. Radās pavisam jauns tērpa stils – princešu tērps, kuram bija samērā pieguļoša ņiebura daļa (to savilka ar saitēm) un paplatināta svārku daļa, kuru ieguva ar ķīļveida ielaidumiem.

Sieviešu frizūras un galvassegas

Šajā modes periodā matu garums sievietēm parasti sniedzās līdz gurniem. Dižciltīgās dāmas nereti veidoja pīnes un ievietoja tās filigrānos, ar zeltu un dārgakmeņiem izrotātos matu tīkliņos. 12. gadsimtā, romānikas un gotikas starpposmā, no matu pīnēm veidoja gredzenus, ko novietoja aiz ausīm un arī tos sedza komplicētie tīkliņi.

Par populārāko viduslaiku galvassegu sievietēm, kas bija arī kā galvas rota, var uzskatīt plīvuru. Tas bija gatavots no puscaurspīdīga zīda, kokvilnas vai vilnas drapērija. 10.-11. gadsimtā plīvuri bija dažādās krāsas, taču ne balti, jo baltais plīvurs tika saistīts tikai un vienīgi ar līgavas simboliku.

Vīriešu frizūras un galvassegas

Romānikas periodā vīriešiem bija raksturīgs bļodveida matu griezums, ko dēvēja arī par sēnes cepurīti – tonsor. Vīrieši valkāja dažādu formu salmu cepures ar malām, ko zem zoda sasēja ar auklām. Drīz vien šāda tipa cepures gatavoja no vilnas, filca un citiem materiāliem. Vienkāršās tautas aprindās plašu izplatību iemantoja linu auduma mice vai aube, kuru sasēja zem zoda un kas cieši piegulēja galvai.

Raksturīgākā viduslaiku galvassega bija kapuce. Sākuma tā bija apmetņa sastāvdaļa, taču vēlāk tā kļuva par patstāvīgu tērpa elementu, ko papildināja pelerīne.

Apavi

Viduslaikos tika saglabātas antīkajā laikmetā radītās apavu formas un vienlaikus darināti laikmeta noskaņai, klimatiskajiem apstākļiem un dzīvesveidam atbilstoši apavi.

Romānikas periodā savdabīgs apavu aizstājējs bija zeķes, kuras dažkārt, it īpaši nelabvēlīgos laika apstākļos, papildināja koka tupeles ar ādas siksniņām – pattens.

Kurpes lielākoties izgatavoja no īpaši apstrādātas ādas, kuru Rietumeiropā importēja no Spānijas. Savukārt, zābakus valkāja auksta un mitra laikā, ka arī ceļojumos. Tos vilka kājās arī telpās, jo viduslaiku mājokļos trūka komforta. Zābaku garums bija dažāds. Zābakus, kas sniedzās līdz puslielam, saitēja sānos un tiem bija ruļļveida atloks. Elegantākos garo zābaku modeļus valkāja galmā. Tie sniedzās līdz ceļgaliem un bija ļoti spilgtās krāsās. Šie zābaki bija darināti no mīkstas ādas, zīda, brokāta, samta, turklāt vēl bija izšūti.

Rotaslietas

Agro viduslaiku dižciltīgie valkāja saktas, karekļus, ķēdes, kaklarotas, auskarus, rokassprādzes un gredzenus.

Tardicionalās viduslaiku augstmaņu rotas bija krāšņi, ar dārgakmeņiem inkrustēti kroņu un vienkāršas stīpas, ko valkāja abi dzimumi. Populārāko viduslaiku rotaslietu vidū bija milzīgas brošas un metāla posmu jostas, kuras akcentēja blokveidīgo, smagnējo romāņu modes tēlu. Jostu dekoratīvās sprādzes bija izgatavotas no bronzas, dzelzs, zelta un sudraba.

Nākamreiz turpināsim izzināt stila un modes vēsturi par gotikas periodu!

Anete Amoliņa, speciāli www.sieviesuklubs.lv

Fakti: Edīte Parute „Stila un modes enciklopēdija”

Foto: publicitātes