Krustnešu karagājieni uz Austrumiem Rietumu sabiedrībai atklāja neparastas zemes, nezināmus augus, plēsīgus zvērus. Gūtie iespaidi paplašināja viduslaiku sabiedrības līdz šim ierobežoto pasaules uztveri, piesātinot to ar neparastiem piedzīvojumu stāstiem un zināšanām par tālām zemēm, radot jaunu stila virzienu – gotiku.

Ideāltipi un modes tēli

Gotiskais stils radis atspoguļojumu dažādās mākslas jomas. Pat grāmatu noformējumā! Gotiskie burti atgādina mežģīnes. Nereti teksts sākās ar izsmalcinātu iniciāli, no kura izaug stilizēti smalki, izliekti zari, kas rada sarežģītu gotiska stila ornamentu. Šajos izliekumos mākslinieki atveidoja komiskas akrobātu figūriņas, žonglierus, stilizētus dzīvniekus u.c. radījumus.

Gotiskais stils mainīja arī viduslaiku dižciltīgo mājokļu interjeru. Bagātīgāk tika noformētas pieņemšanas zāles un viesu istabas. Gotiska stila arhitektūra, mēbeļu dizaina un tērpu siluetos dominējošās augšupvērstās, vieglās, izsmalcinātās formas tika pieskaņotas šā laikmeta estētiskā ideāla prasībām.

Būtiska novitāte ir Daiļās Dāmas kults, kas radīts pēc agro viduslaiku vasaļu uzticības un ētikas kodeksa parauga. Tas bija arī viens no trim svētumiem, kuriem kalpoja bruņinieks. Pārējie divi bija – reliģija un ieroču svētums. Kalpošana Daiļajai Dāmai ietvēra arī nodarbošanos ar daiļām mākslām (dzejošanu, stīgu instrumentu spēlēšanu). Sievietes vērtība šajā laikā cēlās. Savas izglītības, pašapziņas, grācijas un poētiska noskaņojuma dēļ viņa kļuva par bruņinieka pavēlnieci. Bruņinieks kalpoja viņai, valkāja viņas heraldiskās zīmes un krāsas, veica varoņdarbus sirdsdāmai par godu.

Gotikas periodā rozes motīvs, kas simbolizē maigumu, trauslumu, grāciju u.c. īpašības, plaši izplatījās sadzīvē: ar rozēm rotāja pusdienu galdu, rožu ziedlapiņas peldēja vīna kausos, jaunieši nēsāja rožu vainagus... Viduslaikos kultivētā rozes tēla simbolika tiek saistīta ar ideālās sievietes izpratni.

Bruņinieka tēlā drosme, goda izpratne, kalpošana baznīcai un Daiļajai Dāmai apvienojās ar ārēju spēku un iznesību. Savukārt, sievietes tēlā pazemība, uzticība, dievbijība, līdzināšanās Madonnas tēlam, kalpošana baznīcas ideālam un tieksme pēc ārējās brīvības apvienojās ar izsmacinātu grāciju – t.i., iekšējais garīgums apvienojās ar ārēju apgarotu skaistumu...

Audumi, materiāli un to rotāšanas metodes

Gotikas periodā līdz ar amatniecības un pilsētu kultūras uzplaukumu bija vērojama īpaša audumu daudzveidība. Uzlabojās arī audumu kvalitāte, daudzveidīgāka kļuva to ornamentika. Aušanas mākslas un materiālu krāsošanas tehnoloģisko paņēmienu attīstība ievērojami palielināja visu sabiedrības kārtu tieksmi pēc greznības. Attīstoties laicīgās kultūras formām, aktivizējās arī bagāto pilsētnieku slānis, un viņu tērpi greznībā pārspēja galminieku tērpus. Raugoties tikai uz tērpu, kļuva neiespējami atminēt personas piederību pie konkrētas kārtas. Tāpēc, lai pilsētnieki nepārkāptu kārtu hierarhiju, tika noteikti daudzi ierobežojumi. Pilsētniekiem tika aizliegts valkāt dārgus un greznus tērpus.

Līdz ar krustnešiem ienāca arī pārmaiņas modes tēlā. Audumus sāka bagātīgi izšūt un izrotāt ar vizuļiem. Īpaši raksturīgs bija izšuvums ar zelta un sudraba pavedieniem.. 13. gadsimtā krusta karu ietekmē Eiropā plaši izplatījās aplikāciju tehnika. Būtisks jaunums bija samts.

Modes krāsas

Īpaši liela vērība gotikas periodā tika veltīta krāsu izgatavošanas mākslai. Bet krāsu simbolika visspilgtāk atspoguļojās gotikas perioda tērpā. Piemēram, tas, kurš kalpoja izredzētajai dāmai, valkāja arī viņas mīļāko krāsu, un arī kalpotāju pienākums bija pielāgoties savu kungu tērpa krāsām. Ar atbilstošas krāsas palīdzību tika pausta draudzīga attieksme, kā arī emocionālā stāvokļa nianses.

Milzīgu popularitāti iemantoja melnā krāsa, it īpaši melns samts. Savukārt, vēlajā gotikā popularitāti iemantoja arī visai izsmalcināts krāsu salikums – pelēkais kopā ar violeto un melno.

Laikmeta ornamenti

Gotiskā stila rašanās, iespējams, saistīta ar krustnešu gūtajiem iespaidiem Austrumos. Redzēdami daudzos Austrumu tempļus un to vertikālās formas, krustneši atgriezās ar apņemšanos vertikalizēt arī savus dievnamus. Tā tapa vēlo viduslaiku fenomens – gotiskā katedrāle. Saskaņā ar šo versiju, gotiskās līnijas bija bezgalīgi vertikālas, un tādam bija jākļūst arī ornamentam.

Gotikas perioda ornamentikā izmantotie dzīvnieku motīvi reti tika pārņemti tieša dabas vērojuma iespaidā. Bija daudz apvienotu motīvu, manāmas krasas atšķirības starp reālo un iedomāto tēlu, kā arī starp vietējo faunu un to, kas aizgūta no citām zemēm.

Viens no viduslaiku mākslas tēliem ir bazilisks – teiksmains nezvērs ar gaiļa galvu, krupja ķermeni un čūskas asti. Tas bija ļoti iecienīts heraldikā.

Gotikas perioda mākslai kopumā raksturīga tieksme uz fantastikas un mistikas caurvītiem tēliem. Raksturīgi arī tas, ka bizantiešu horizontālo tērpa apmaļu rotāšanas manieri nomainīja visas auduma virsmas noklāšana ar ornamentāliem motīviem.

Gotikas ornamentikā iecienītākie bija ziedu motīvi – tulpes, neļķes, rozes, margrietiņas. Savukārt apģērba formā gotikas vertikālās formas izpaudās galma dāmu augstajās galvassegās, apavu smailajos, izstieptajos purnos u.c. elementos.

Tērps

14. gadsimtā vīriešu tērps piedzīvoja fundamentālas pārmaiņas. Tērpa risinājuma skaidrāk tika iezīmētas ķermeņa formas. Vizuāli tika nodalīta tērpa augšdaļa un apakšdaļa, ko iezīmēja tunika un bikses.

13. gadsimta beigas sieviešu tērpu veidoja divas pamatkārtas: virstērps un apakštērps, kuri krāsas ziņā kontrastēja. Un lai labāk redzētu šo krāsu atšķirību, virsējā kārta tika pašūta īsāka kā apakšējā. Dažkārt, to speciāli atsprauda uz augšu, lai atsegtu apakšējo kārtu.

14. gadsimta sieviešu tērpam bija raksturīgi izteikti pārspīlējumi. Tika izmantoti piesātinātāku toņu audumi. Kakla izgriezums padziļinājās. Svārki un piedurkņu gali sniedzās līdz zemei, bet kurpēm bija gari, smaili purngali. Zvanveida svārku daļā aktualizējās ieloču ritms, bet brokāts, samts, smalkas mežģines rotāja tērpa iespaidīgo trēnu, kas gluži kā aste vilkās pa zemi krietnu gabalu aiz tērpa valkātājas.

15. gadsimtā vidukļa līnija manāmi paaugstinājās, un tās novietojumu uzsvēra bagātīgi rotātā josta. Tērpa augšdaļa bija ievērojami pieguļošāka par apakšdaļu.

Frizūras un galvassegas

13. gadsimta Francijā izveidojās paradums plīvuru sastiprināt ar rožu vainagu. Šādu galvasrotu sauca par charperon de roses. Arī matu tīkliņš piedzīvoja sarežģītas pārvērtības. Tas apvienojās ar metāla vainagu. Bet 14. gadsimta beigās īpaši raksturīga frizūra bija greznos rituļos savītas sīkas bizītes, ko izvietoja abpus sejas ovālam. Plīvuriem radās jauni drapējuma veidi. Populārs bija gofrēts linu auduma pusapļa formas plīvurs, kas ietvēra seju.

Līdz ar smailarkas nostiprināšanos gotiskajā arhitektūrā tika radītas arī dažādu formu galvassegas ar smailu galu. Sieviešu mati nebija redzami, jo tos pilnība nosedza galvassega. Nereti mati tika noskūti un uzacis izplūktas, iezīmējot tikai smalku līniju. Iespaidu paspilgtināja gaišais grims, kas izteiksmīgi kontrastēja ar galvassegas melna samta apdari.

Vīriešu frizūras tika pielāgotas ekstravaganto vēlās gotikas galvassegu formām. Bieži mati tika noskūti sānos, pie deniņiem un pakausī, bet galvas augšā ļoti īsi apgriezti lodveida griezumā. Arī vīriešu galvassegām šajā laikā bija izteikta vertikāla virzība.

Apavi

Jau 13. gadsimta beigas uzkrītoši mainījās kurpju forma. Apavu smailie purngali izstiepās, sasniedzot ievērojamu garumu. Šie apavi bija arī kārtu hierarhijas pazīme, kas ļāva augstāko kārtu sabiedrības pārstāvjus vizuāli atšķirt no zemākajām kārtām, kam šādi apavi nebija nedz pieejami, nedz ērti ikdienas dzīves gaitās.

Modes aksesuāri

14. gadsimta beigās Francijā tika ieviesti iesmaržoti cimdi un turpmākos divus gadsimtus tie iekļuva galminiekam nepieciešamo aksesuāru sarakstā.

Aktuāla bija josta, kas akcentēja paaugstinātu vidukļa līniju. Bet ap 1300. gadu, kad popularitāti iemantoja pieguļošākas tērpa formas, tika radītas pogas un pogcaurumi.

Rotaslietas

Gotikas periodā visaugstāk novērtētie dārgakmeņi bija safīrs, smaragds, rubīns un sarkanais špinelis, kurus iestrādāja zeltā. Viduslaikiem bija raksturīgi slīpēti, neregulāri akmeņi. Tomēr 14. gadsimta sākumā Indijā un Persijā bija vērojama dārgakmeņu apstrādes tehnika pilnveidošanās. Līdz ar ko arī Parīzes zeltkaļi viduslaikos steidzās iemantot visizsmalcinātāko un modernāko juvelierizstrādājumu izgatavotāju reputāciju.

Garas metāla posmu jostas bija svarīga vīriešu un sieviešu tērpa sastāvdaļa. Gotiska josta bija ne tikvien funkcionāla, bet arī dekoratīvi iespaidīga. Parasti to pina no zīda vai samta auduma sloksnēm un galus nostiprināja ar metālu.

Aristokrātijas aprindās ļoti populāri bija gredzeni. Tos vilka uz katra pirksta, bet nereti pat vairākus uz katra rokas pirksta.

Gotiskos kroņus greznoja milzīgi dārgakmeņi, kas parasti apņēma ne zelta stīpas izaugušās augstās krusta puķes, trīslapjus vai lilijas.

Nākamreiz par „atdzimšanas” ēru jeb renesansi. Uz tikšanos!

Anete Amoliņa, speciāli www.sieviesuklubs.lv

Fakti: Edīte Parute „Stila un modes enciklopēdija”

Foto: publicitātes