Rudens vējš apvijas ap kājām, uz augšu paceļot kleitas malu, ko steidzīgi ar rokām noturu vietā. Pavisam nevainīgi, kaut gan tieši tāpēc jau šo kleitu šodien uzvilku, jo gribēju izjust vēju, gribēju justies sievišķīga, ļaujot ēnai rotaļāties. Ļaujot sev pašai rotaļāties. Ar vēju. Ar sevi. Ar skatienu.

Zinu, ka nedusmo uz mani, par to, ka es tikpat kā visu vasaru nostaigāju biksēs vai šortos. Nezinu, kāpēc Tu, mana sievišķība, pa vasaru klusēji. Toties nu ar dubultu spēku sapurini un liec ārā no skapja vilkt kleitas. Ne jau tās rātnās un pareizās, bet tikai tās vieglprātīgākās, tās, kas rotaļājas ar vēju un rotaļājas ar tavu ādu. Nekādu iešļūceņu vairs! Tās nu ir Tabu. Velc siksniņkurpes, velc zābaciņus. Smaidi rudens krāsainībai, un atbildi visam ar smaidu.

Solis pēc soļa, klak klak klak pa asfaltu viz un mirdz. Nav nekā cita uz pasaules. Vējš un es un mana kleita. Apsēžos parkā uz soliņa, aizveru acis un ieelpoju rudens vēju. Rudens? Nē, šodien jau atvasaras vējš. Skaists un silts.

Uzvelc kleitu. Ļaujies rotaļai.

Ikvienai sievietei skapī vajadzētu Merlinas Monro tipa kleitu, ko laiku pa laikam uzvilkt un iet spēlēties ar vēju.

Vai tu bieži velc kleitas? Vai tās tev neliek justies kaut nedaudz sievišķīgākai?