Ir tik pašsaprotami, kad esot laukos un ejot uz mežu vai lietainā laikā ejot uz darbu uzvelkam gumijas zābakus. Taču cik daudz mēs par tiem zinām? Ir pienācis pēdējais laiks uzzināt par tiem ko vairāk!

Dienvidamerika

Gumijas zābaku pirmsākumi meklējami dziļajos Amazones džungļos, kur tūkstošiem gadu senā pagātnē Dienvidamerikas pirmiedzīvotāji zināja par kāda brīnumaina koka esamību. Iecērtot dziļu brūci šī koka mizā, tas raudāja pienbaltas asaras. Indiāņi šo savādo parādību dēvēja par dievu jūtu izpausmēm. Turklāt atklājās, ka šīs pienbaltās asaras apveltītas ar ikdienā noderīgu īpašību – iemērcot tajās apavus, tie kļuva ūdensnecaurlaidīgi.

Līdz ar pirmajiem iebrucējiem, ziņa par īpatnējo materiālu, kuru indiāņi dēvēja par cahutschu  jeb kaučuku, nonāca līdz Eiropai.

Anglija

Kamēr gumija vēl tikai ceļoja uz Eiropu, 1817. gadā Velingtonas pirmais hercogs Arturs Veleslijs (Arthur Wellesley) vērsās ar lūgumu pie sava kurpnieka, pagatavot 18. gadsimtā Vācijā tik ļoti iecienīto Hesenes jeb stulmu zābaku koriģētu versiju, kurus valkāja militāristi. Tie tika pagatavoti no maigas teļādas ar aptuveni 2.5 centimetru augstu papēdi un sniedzās līdz pusstilbam. Tiem nebija stulmu zābakiem raksturīgās apdares un tie ciešāk piekļāvās kājai. Tie bija tik ērti, ka vienlīdz labi derēja gan dodoties kaujā, gan apmeklējot smalkus vakara pasākumus augstākajā sabiedrībā. Pateicoties šiem zābakiem, gumijas zābakus Anglijā joprojām dēvē par velingtoniem (wellington boots, saīsināti – wellies).

19. gadsimta 30-tajos gados bija sācies īsts gumijas bums. Gumija bija atceļojusi uz Eiropu un ikviens savā īpašumā vēlējās iegūt lietas, kas gatavotas no šī ūdensizturīgā materiāla. Sākumā gan tā bija tikai ķepīga masa, kas kļuva akmens cieta ziemā, bet vasarā – lipīga.

Francija

Kopš velingtonu pirmā pāra izgatavošanas bija pagājuši aptuveni 30 gadi, kad beidzot tie piedzīvoja īstu revolūciju. 1844. gadā Čarlzam Gudjēram (Charles Goodyear) bija izdevies radīt tehnoloģiju, kas gumiju padarīja cietu un izturīgu pret temperatūras svārstībām. 1852. gadā Čarlzu Gudjēru satika Hirams Hatčinsons (Hiram Hutchinson), kurš nolēma iegādāties patentu un pārcēlās uz Franciju, lai tur atvērtu gumijas apavu ražotni. Valstī, kurā 95% iedzīvotāju strādāja uz lauka, joprojām velkot kājās koka tupeles, ražot velingtona zābakus no gumijas materiāla, bija īsta veiksme! Zemniekiem radās iespēja atgriezties mājās tīrām un sausām kājām.

Sausas kājas bija nepieciešamas arī Pirmā pasaules kara laikā, kad karavīriem nācās brist pa Eiropas dubļainajām tranšejām. Kara birojs vērsās ar uzdevumu pie North British Rubber Company (mūsdienās – Hunter Boot Ltd), izgatavot šādiem apstākļiem piemērotus apavus. Fabrika darbojās dienu un nakti. Rezultātā tika izgatavoti vairāk kā miljons gumijas apavu pāru. Tādu pašu ražošanas lēcienu velingtoni piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, velingtonus sāka valkāt ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni. To zole kļuva biezāka un purngali noapaļoti. Beidzot velingtoni bija ieguvuši mūsdienās tik pazīstamo gumijas zābaku izskatu.

Gumijas zābaki tiek iedalīti velingtonos un galošās. Abu funkcija ir aizsargāt kājas no mitruma, atšķiras vien dizains. Velingtoni apņem gan kājas pēdu, gan stulmu, savukārt galošas – tikai pēdu.

Tā kā mūsdienās gumijas zābakus izmanto ne tikai lauku ļaudis, bet arī pilsētnieki, tie vairs ne tuvu neatgādina tradicionālos gumijniekus. Sākot jau ar krāsu (visas iespējamās varavīksnes krāsas un zīmējumu raksti) un beidzot ar dizainu. Tie ir pielāgojušies mūsdienu modes prasībām un ieguvuši stilīgu izskatu, vairāk līdzinoties ikdienas apaviem, nevis gumijas zābakiem.

Taču, ja esi nolēmusi iegādāties gumijas zābakus, der iegaumēt pāris lietas!

Atšķirībā no ādas, tie nepastiepsies lielāki, tāpēc necenties sevi mocīt, ja jūti, ka zābaciņi tomēr ir pārāk cieši.

Gumija neelpo, tāpēc atnākot uz darbu tos vajadzētu nomainīt, nevis pavadīt visu dienu sutinot kājas.

Nevelc gumijas zābakus salā, jo vienīgais, ko no tā iegūsi, būs apsaldēšanās.

Vai Tev ir savi gumijas zābaki?

Anete Amoliņa, speciāli www.sieviesuklubs.lv

Fakti: www.ukwelliesintoronto.com

Foto: publicitātes