Lai apspriestu tuvāk kāzu tēmu, vispirms jāparunā par to, vai mēs tiešām vēlamies precēties vai vienkārši tāpat dzīvot kopā.
Padalīšos pārdomās par to, precēties vai nē.
Aptaujājot sev tuvākos un tālākos cilvēkus, ir vairāki varianti.
- Dzīvojam kopā un labi, zīmogs pasē neko nemaina.
- Nav vērts precēties, jo tāpat kādreiz izšķirsimies.
- Esmu stāvoklī, gribu, lai mums visiem ir viens uzvārds.
- Vēlos, lai man ir vīra uzvārds, lai esmu piederīga viņa dzimtai.
- Dzīvot vienkārši tāpat kopā ir grēks, jo divus cilvēkus mīlestībā savieno Dievs.
- Mums nav naudas kāzām.
Nu tā, tie ir galvenie argumenti par vai pret kāzām.
Personīgi es visvairāk atbalstu variantu – Dzīvot vienkārši tāpat kopā ir grēks, jo divus cilvēkus mīlestībā savieno Dievs.
Jā, tieši tā.
Kamēr nebiju satikusi savu Vīrieti, kurš vēlāk kļuva par Vīru, domāju, ka neprecēšos vispār nekad, ka negribu bērnus, negribu ģimeni, ka tāpat dzīvot tak arī var, un labi, ka nav nekādu saistību. Bet laiks darīja savu, kļuvu vecāka un sapratu, ka sāku vēlēties nopietnas attiecības, ka vēlos satikt to vienīgo Vīrieti, ar kuru vēlos novecot un nomirt kopā.
Un es Viņu satiku un tajā brīdī atkrita visi jautājumi par kāzām, jo jautājumu vispār nebija – bija absolūti skaidrs, ka šis cilvēks man ir Dieva sūtīts, ka mums ir jāapprecas, ka mums būs bērni.
Nākošajā manā blogā par to, kur precēties – baznīcā vai zagsā.
Gribi būt brūna,tam ir...
jaa vai nee/ gribam vai negribam /patiik vai nepatiik /miilam vai nemiilam / tikai tagad vai visu muuzzu / ?
ko teiks, domaas radi, vecaaki, draugi utt.....?
Po..... kaa sirsninnas saka, taa daram!!!
miillaas meitenes-laimi, laimi un velreiz laimi.......
Tagad daudzi precas arī jau pēc tam, kad bēbis piedzimis, kāda atšķirība pirms vai pēc bērna precēties? Man šķiet, ja ir mīlestība, un neplānoti piesakās bēbis, nekādu problēmu, kāpēc neprecēties, ja paši grib un var.
ģimene un noteikti nākotnē vēlos
apprecēties. Tā kā esmu PAR!!!!
Ja precas tikai tāpēc, ka mamma lika vai citi tā dara, vai papīra dēļ utt., tad arī labāk nevajag.
Mums ar viru si sajuta radas bridi,kad nacas skirties uz kadu laicinu,jo virs brauca komandejuma.Nokludams lidosta,mes sarakstijamies ar sms un tad viens otram ka teikt piedavajam,precamies.Jutam,ka ta mes busim viens vesels,es busu ne tikai draudzene bet sieva un vins nebus draugs,bet virs.Caur sms mes saplanojam,ka tad kad vins atgriezisies pec 2 menesiem,mes precamies.nebija tadu domu,varbut tomer nevajag preceties.
Es viennozīmīgi saku JĀ kāzām!
Jā, es ar savu vīru arī taisos nodzīvot visu mūžu kopā, un laimīgi turklāt.
vienmēr būs kāds, kas apgalvos, ka vienkārša dzīvošana kopā ir grēks- nepamatoti un pāspītēts apgalvojums, ko izsaka laimīgi ideālisti. Tak cilvēkiem jāiepazīst viens otru un ne vienmēr dzīvē notiek tā kā esi iedomājusies.
Dzīvojam kopā un labi, zīmogs pasē neko nemaina- tas būtu vairāk kā dīvaini, ja pēkšņi pēc kāzām jūsu savstarpējās attiecībās, kas krasi mainītos.
Nav vērts precēties, jo tāpat kādreiz izšķirsimies- es gribu uzzināt, cienītā vai tu esi kopā ar īso cilvēku un neiznieko savu un viņa laiku?
Esmu stāvoklī, gribu, lai mums visiem ir viens uzvārds- diezgan pamatoti, bet jāatceras, ka ar varu mīļs neklūsi. un ja notikušas piespiedu kāzas, tad tās ātri izirst.
Mums nav naudas kāzām- valsts nodeva ir 5 lati. Jums tas pasākums pašiem ir vajadzīgs jeb kā izrādīšanās visiem citiem?
nu figviņzin kāpēc vieni precas, bet citi nē. un katram jau tik un tā būs sava taisnība!
p.s. piebildīšu vēl vienu argumentu - kāzu pārtijs atlikts, jo šajā momentā ir svarīgs pamats zem kājām, kā piemēram mājokļa iegāde, tās sakopšana, remontēšana, mantu sagādāšana...
Tomēr, ja cilvēkiem ir svarīgi aprecēties un sarīkot kāzas - par ko ne?
Mēs ar vīru apprecējāmies, jo jutām, ka ir pienācis īstais brīdis. Kopā bijām jau ļoti sen. Un arī pēc mūsu kāzām tā klusiņām, bet dzirdēju, ka runā, ka droši vien esmu stāvoklī, tāpēc precamies. Smiekli nāk! Ne nu es biju, ne kā!
Tā, lai plašāk varētu uzrakstīt, lai ir vairāk par ko papļāpāt
Būs arī konkrēti piemēri iz dzīves, arī par aptuvenām cenām un vēl šis tas
Biuju domājusi, ka rakstīsi citā stilā
Sorry!
Tad tā, esmu par laulībām, bet par tādām kas aiz mīlestības.
Mēs ar vīru kad apprecējāmies to darijām šaurā lokā, mēs vedēji un vecāki. Pārējie visu uzzināja, kad draugos nomainījās mans uzvārds, nu protams tuvākiem radiem paziņojām paši. Un tad sākās un vēl turpinās šie jautājumi kad tad bērns būs? Vai tad katliņš piededzis, ka tik klusas kāzas...
Bāc, vai tad cilvēki neprecas vairs aiz mīlestības? Nu nezinu., bet mēs ar vīriņu pēc 3 gadu kopdzīves nolēmām precēties, jo arī likās, ka nu tas laiks vienkārši pienācis.
Un teikšu, ka šīs mazās kāzas bija tik ļoti sirsnīgas un mīļas, ka ne kripatiņas nenožēloju. Bet galvenais pamudinātājs mazām kāzām protams finanses.