Pirms kāda laiciņa SK Forumu sadaļā parādījās tēma „Kāzu plānošana, ieteikumi?” un, lai gan tobrīd nebija iedvesmas sevišķi gari izteikties, doma tomēr netika pamesta aizmirstībā. Tad nu beidzot esmu saņēmusies apkopot savus domu graudus par kāzu plānošanu, kas radušies tieši plānojot savas kāzas.

Jau iepriekš atzīmēšu, ka nebūt nepretendēju uz absolūto patiesību, vien mēģināšu uzskaitīt tās lietas, kas mums šķita būtiskas kāzu plānošanas procesā un kas sanāca beigās.

Protams, ziema nav tas aktīvākais kāzu laiks, taču, kā vēsta sens latviešu sakāmvārds – ratus taisa ziemā, ragavas – vasarā. Arī kāzas, kas tomēr visbiežāk ir vasaras pasākums, nereti tiek plānotas jau ievērojamu laiku iepriekš (un tam ir gan savi plusi, gan mīnusi) un, domājams, ka šobrīd tām bildinātajām līgaviņām, kurām kāzas ir vasaras mēnešos, plānošanas darbi rit pilnā sparā un piedzīvotas jau pirmās (bet nebūt ne pēdējās) panikas un stresa lēkmes, ka viss pasākums grasās būt pilnīga izgāšanās.

Pirmā un, manuprāt, galvenā lieta, kas jāņem vērā jau kopš pirmajiem plānošanas soļiem un līdz pat kāzu dienai – kāzas ir JŪSU svētki (līgavas un līgavaiņa svētki). Domāju, ka pat ģimenei, vistuvākajiem radiniekiem vai draugiem šajā dienā neizjust to šī notikuma nozīmīgumu, kāds tas ir jums pašiem – tiem diviem cilvēkiem, kuri viens otru ir atraduši un nolēmuši dibināt kopīgu ģimeni.

Kādēļ to ir svarīgi atcerēties? Patiesībā, ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc to der iegaumēt. Kaut vai tādēļ, ka līgavas vecākiem liksies, ka kāzas jārīko tīri tautiskā garā, kamēr līgavaiņa vecākiem būs pārliecība, ka kāzas jārīko pilī, savukārt paši saderinātie nelaimīgi nespēs izlemt, kā lai apmierina abas puses, turklāt vēl nemitīgi atceroties, kā bildināšanas dienā abi atvērtām acīm sapņojuši par kāzām divatā ar lieciniekiem jūras krastā, nododot svinīgo zvērestu saulrietā un pirmo kāzu nakti pavadot karstajās pludmales smiltīs Bali... Laikam vienīgais gadījums, kad es savā pārliecībā pieļauju atkāpi no šī punkta ir situācijā, kad „kāzu budžeta turētāji” ir vecāki – tad droši vien nāksies samierināties ar ne tādām vien neērtībām.

Attēls: www.mywed.ru (Foto: Aleksandr Nozdrin)

Šķiet, ka otrā svarīgākā lieta, par kuru arī itin bieži mēs piemirstam, ir kāzu dienas būtība – man joprojām gribētos naivi ticēt, ka tā ir diena, kad divi cilvēki vispirms jau viens otram sola būt otram vislielākais balsts un pirmais svarīgākais cilvēks kā priekos tā bēdās. Tātad šajā dienā mēs svinam solījuma došanu, jaunas ģimenes (oficiāli, likuma priekšā) dzimšanu. Kas, savukārt var būt par iemeslu svinību rīkošanai, bet var arī palikt par intīmu notikumu tikai pašiem priekš sevis (un lieciniekiem, kas, diemžēl (vai par laimi) šajā procesā, lai solījums skaitītos likumīgi noslēgts, ir nepieciešami), neatskaitoties it nevienam uz šīs pasaules, vien vēlāk paziņojot šo faktu ģimenēm un pārējai sabiedrībai. Jā, patiešām, nedomāju, ka kādam ir tiesības nosodīt šādu izvēli, lai gan tieši to nākas ļoti bieži dzirdēt (Tu neticēsi, cik patiesībā bieži esmu lasījusi šāda veida komentārus dažādos kāzu plānošanas forumos) – ja nav naudas kārtīgām svinībām, tad nav ko vispār precēties!

Attēls: www.mywed.ru (Foto: Aleksey Saprikin)

Piekrītu – ja ir iespēja un vēlēšanās, var rīkot gan svinības ģimenes lokā, gan aicināt tuvus un tālus radus, gan paplašinot lūgto viesu skaitu līdz pat dažiem simtiem, vai uzrīkot ballīti visai pilsētai, taču ne jau ballītes izmērā, tērpu, ziedu un uzkodu greznībā vai dāvanu naudiskajā izteiksmē slēpjas laulības dzīves laimes atslēdziņa... Tieši tādēļ domāju, ka ir vērts iedrošināt arī tos pārus, kas kāzas nemitīgi atceļ, aizbildinoties ar to, ka nav naudas svinību rīkošanai, padomāt, vai vēlaties kāzas dēļ svinībām vai priekš sevis – lai nodibinātu ģimeni pavisam oficiāli (nu kā gan savādāk lai šo nosauc – laulību juridiskās reģistrācijas fakts jau notiek neatkarīgi no tā, kādā kārtībā tā tiek slēgta – vai dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā ar Dieva svētību – „papīru” jūs saņemsiet jebkurā gadījumā. Pirmajā tas būs ar šampanieti slacīts, otrajā – ar svēto ūdeni, tēlaini izsakoties).

Attēls: www.mywed.ru (Foto: Aleksandr Nozdrin) 

Kāzu organizēšanas drudzī ne mazsvarīgs jautājums ir finanses un izmaksu pozīciju sadalījums un šeit jau laikam var ļaut visu vaļu iztēlei – vienam svarīgākā lieta būs ekskluzīvi un dārgi tērpi, citiem luksus auto, bet vēl kādam ziedi vai bagātīgs galds. Mūsuprāt, vienīgā un vissvarīgākā lieta izkristalizējās plānošanas procesā un tāda tā ir palikusi joprojām – Fotogrāfs. Tērpi sasmērējas, saplīst un noput, ziedi novīst, ēdienus apēdam un aizmirstam (nu, kurš gan kaimiņš pēc 25 gadiem atcerēsies vai uz Tava kāzu galda bija kotletes vai zosu aknu pastēte ar trifelēm un melnie ikri), taču fotogrāfijas būs tās, kurās būs iemūžināti jūsu skaistākās dienas mirkļi un kuras pēc gadiem skatīsities paši, rādīsiet bērniem un mazmazbērniem, tieši tādēļ – jo bildes kvalitatīvākas, jo vairāk emociju spēsiet sev paņemt līdzi. Protams, kādam tā nebūs prioritāte un pietiks arī ar bildēm pustumsā, sarkanām acīm no zibspuldzēm, pietvīkušiem vaigiem un rasola paliekām uz galda, taču, ne par šādiem gadījumiem ir stāsts...

Un vēl... ja gadījumā jūsu izvēle krīt uz lielām svinībām un vēlaties dalīties savā priekā arī ar citiem, neaizmirstiet, ka galvenās personas šajā dienā esat un paliekat tikai jūs divi. Tieši tādēļ, lai vai ko tas prasītu, ieplānojiet šajā dienā laiku tikai priekš jums. Diviem. Vientulībā. Dienas ir īsas, bet kāzu diena ir par visām visīsākā, jo atrodaties tādu sajūtu un emociju virpulī, ka grūti to visu aptvert un pat nespēsiet attapties, kad diena būs galā, šampanietis izdzerts, lasis beidzies un kūka sagriezta, bet uz lielā trīsstāvīgā šķīvja mētāsies pāris dzīvie ziedi un tortes drupačas ar marcipāna glazūras pārpalikumiem...

Attēls: www.mywed.ru (Foto: Sergei Sljahov)

Pie šādas atziņas patiesībā nonācu brīdī, kad apskatīju mūsu kāzu bildes – atcerējos kāzu dienu un to, cik patiesībā nepiespiesti un brīvi viss notika. Ja sākotnējo gatavošanos kāzām sākām mazliet vairāk kā gadu iepriekš (ieskaitot naudas krāšanu), tad tikai pēdējos divos mēnešos izkristalizējās mūsu kāzu dienas „scenārijs”, ja to tā var nosaukt. Mēs atteicāmies no viesu nama un svinībām, nenomājām mašīnu, bet braucām ar savējo (turklāt – vīrs pats pie stūres), mums nebija muzikantu vai vakara vadītāju, kāzu tortes vai mičošanas.

Tā vietā bija 15 minūšu īsa ceremonija dzimtsarakstu nodaļā, tosts ar šampanieti, tad visi sasēdās savos auto un devāmies mazā izbraucienā – mēs ļoti gribējām pabūt pie jūras un, par spīti tam, ka laukā bija tikai kādi 10 grādi (jūnija sākumā!), šo vēlmi arī realizējām. Līdzi paņēmām dažādus našķus, šampanieti un karstu kafiju, un nesteidzoties baudījām jūras ainavu un viens otru šajā īpašajā dienā.

Mēs patiesi neskaitījām minūtes, turklāt mūsu lieciniece (liecinieki mums bija savā starpā nepazīstami – mana draudzene un vīra draugs) bija sarūpējusi no savas puses mums nelielu dāvaniņu – pāris jaukus mirkļus ar tiltiem savā interpretācijā (jo nekādas tradicionālās izdarības mēs nevēlējāmies). Mūs negaidīja viesu nams vai vakara vadītāja, tādēļ ar fotogrāfi pavadījām diezgan ilgu laiku, iemūžinot bezgala mīļus un jautrus mirkļus pludmalē, neskaitot minūtes un sekundes... kad bijām gana nosaluši, devāmies tālāk, piestājot Durbes pilī un, mašīnā ieslēguši mūziku, pils pagalmā nodejojām savu pirmo improvizēto valsi – vienkārši tā. Atgriezāmies savā pilsētā, atvadījāmies no viesiem, aizbraucām mājās, pārģērbāmies, salikām mašīnā mantas un uzreiz devāmies savā kāzu ceļojumā.

Īpašā kāzu veļa, kāzu nakts numuriņā, ar džakuzi (hmmm, kurš gan 4 vai 6 no rīta, sevišķi, ja līgavai kāzu rītā pieraksts pie friziera bijis tieši pulksten 7 un friziera krēslā pavadītas trīs mokošas stundas ar ruļļiem matos, domā par džakuzi, svecēm un rožlapiņām, kas izbārstītas gultā)? Mēs tajā laikā bijām ceļā pretim karstajai Grieķijas saulei, tirkizzilajām, klinšu ieskautajām pludmalēm un Itālijas kalnainajām ainavām... savukārt šonedēļ, atgriežoties no kārtējā ceļojuma, braucām garām vietai, kur, ceļā saguruši (mūsu kaimiņzemē Lietuvā), bijām apstājušies pagulēt... sasmaidījāmies – redz, kur vieta, kur pavadījām savu kāzu nakti. Šī ir mūsu romantika – bez rozēm, baltās mežģīņu veļas un svecēm...

Ar šo mazo, lirisko atkāpi vēlējos pateikt – neaizmirstiet kāzu plānošanas procesā domāt par sevi – savām īpašajām vēlmēm, izjūtām un savu izpratni par romantiku, par to, ko vēlaties, nevis par to, kā ir pieņemts (jo – ko gan citi par mums padomās, ja mēs darīsim savādāk, kā ierasts?), jo tā ir JŪSU diena!

Attēls: www.mywed.ru (Foto: Aleksandr Nozdrin) 

Lūk, nododu Tev lasīšanai savas pārdomas par kāzu tēmu, taču, kā jau minēju sākumā – šī ir tēma, kur vienmēr ir vieta personiskajām izjūtām un izpratnei par to, kā tam visam ir jābūt. Šajās rindās ir atspoguļotas manas izjūtas, savukārt daži padomi noteikti savā noderīguma ziņā var tikt piemēroti neatkarīgi no tā, kādas tieši Tu redzi savas kāzas. Turklāt – vēl viena „mazā domiņa”, kas manī virmoja rakstot šo rakStu – vēlos iedrošināt tos pārus, kas atliek kāzas tikai tādēļ, ka nav naudas, ieklausīties sajūtās – vai jūs vēlaties precēties svinību dēļ, vai tomēr – lai dotu viens otram solījumu un oficiāli kļūtu par ģimeni? Tad arī tiks rasta atbilde uz jautājumu – precēties tagad, vai atlikt vēl uz gadu (tad uz vēl vienu un pēc tam uz vēl vienu...).

Un kādas pārdomas Tevī raisīja šis blogs?

Noelle

___________________

Titulbilde: Attēls: www.mywed.ru (Foto: Aleksandr Nozdrin)