Sapņi. Kas ir sapņi? Mērķi? Ļoti bieži tie ir dzinējspēks. Domāt, elpot, dzīvot. Tik daudz no pasaules daiļliteratūras balstās uz idejas par sapni. Īstenot, neīstenot. Viens personāžs sapņa dēļ iet caur uguni un ūdeni, cits tā arī paliek sapņošanas, reāli nedarot neko...

Solvitas pieteikums konkursam->>>

Ir sapņi un ir realitāte un ir cilvēks tam visam pa vidu.

Reiz ļoti centos sasniegt kādu sen sapņotu lietu – un izdevās. Un tikai tad sapratu, ka tas nemaz nav tas, ko vēlos. Ir sapņi, kuriem labāk par tādiem palikt.

Kādas Ārijas Elksnes dzejoļu rinda vēsta:

„Varbūt labi, ka dzīvē paliek

kaut kas neaizsniegts un nepiepildīts.

Tā ir mūžīga uguns,

pie kuras dvēseli sildīt.”

Laikam ejot un kļūstot gudrākai, un arī vecākai, man ir palikuši sapņi, kurus plānoju mēģināt piepildīt un ir palikuši sapņojamie sapņi, kas ir vienkārši dzīves skaistuma, ja tā var teikt. Tie reizēm ir mirklīgi un ātri gaistoši, piemēram, skatoties uz aizlidojošām dzērvēm, citi seko no bērnības un piepildījumu neprasa, bet tagad vien izsauc mīļu smaidu.

Mazliet savādāk ir ar mērķiem. Nospraustiem, izplānotiem, sen kārotiem pēc piepildījuma. Ir skumji un bezjēdzīgi čīkstēt pēc mērķa piepildījuma, bet neko nedarīt tā sasniegšanai. Tādi cilvēki un tādas situācijas nepatīk nevienam.

Esmu sevi pieķērusi situācijā, kad tikai runāju, bet reāli neko nedaru. Atrodas laiks atrunām un izskaidrojumiem, kāpēc nevaru izdarīt vienu vai otru lietu, bet mērķi ar atrunām sasniegt nevar.

Un, savukārt, ir dzīves situācijas, kad attopos bezspēcīga pati savā priekšā – nespēju sevi piespiest, neizdodas uzsākt darbību pat ļoti kārota un vēlama mērķa sasniegšanai. Kas tad ir tas, kas traucē? Kāpēc iestājas tāda mazdūšība? Meklējot pēc iemesliem, nākas atzīt, ka tomēr reizēm nemaz tik ļoti pati vainīga neesmu.

Nedzīvojam jau mēs vieni uz šīs pasaules. Visi esam savstarpējā mijiedarbībā. Un, ja mans mērķis, manas vēlmes, sapņi ir pretrunā ar kāda cita mērķiem, vēlmēm, sapni? Vai vienkārši pretrunā ar dzīves pozīciju, realitāti?

Dzīves īstenība visā tās skarbumā un arī skaistumā ir izaudzinājusi mani par gana reālistisku, lai arī spītīgi nezaudēju daļu no sava romantiskā rakstura.

Cenšos būt godīga pret sevi. Un esmu pietiekami stipra, lai atzītu, kad kādā no jautājumiem kas nerisinās, ir vainīga mana neizdarība un reizēm „vecais, labais” slinkums. Diemžēl jāatzīst, ka pat konstatējot slinkumu, ne vienmēr pietiek spēka ar to tikt galā.

Šobrīd tas ir slinkums komplektā ar ļoti ierobežotu finansējumu klāt pievienojot mazus bērnus un viņu vajadzības (Drīzāk jau otrādā secībā, ja vien šķēršļu izkārtojumam šeit ir nozīme). Kombinācija pietiekami sarežģīta, lai nebūtu grūti aizbildināties pašai sev un atlikt jebkādu risināšanu uz „pēc tam”.

Mans, vīrs, bērni un citi tuvinieki mani mīl tieši tādu kāda esmu. Viņus neuztrauc – tievāka, resnāka, ar vai bez kosmētikas. Viņiem svarīgi, lai es pati jūtos labi, lai esmu laimīga. Bet līdz ar to, mani tuvākie nav stimuls kaut ko mainīt. To jau gribu tikai es. Pati priekš sevis. Un pašai priekš sevis izrādās ir visgrūtāk...

Ļoti nemīlu publiskot sevi. Ja reiz man dzīvē bija periods, kad nesagādāja problēmu internetā publicēt foto vienu pēc otras, tas nu ir pagājis, savukārt savas jūtas un pārdzīvojumus publicēt nekad neesmu mīlējusi.

Šis pārvērtību konkurss ir īsts pārbaudījums manai vēlmei pēc privātuma. Un reizē tas arī ir pirmais solis. Pēc šāda stimula no malas, nāksies vien saņemties un darīt. :) Atrast laiku, resursus un iespējas.