Vispirms gribu pateikties- sirsnīgs par saņemtajiem kuoča jautājumiem! Jutos pārsteigta par to trāpīgumu! Man patika!
Līgas pieteikums pārvērtībām->>
Atbildot uz tiem, pamanīju, ka vieglāk par sevi runāt trešajā personā, it kā no malas skatoties- viņa, cilvēks, katrs….ikviens. Cilvēka potenciāls. Mans potenciāls. Kas ir potenciāls? Tas, uz ko ir spējīgs cilvēks vai tas, kas Dieva (dabas, gēnu, visuma,….)dots, lai būtu iespējams vieglāk pildīt savas dzīves uzdevumus? Bet varbūt tieši otrādi- tas, kas jau dots lai kalpo par instrumentu, ar kura palīdzību lauzties cauri dzīves džungļiem, tādējādi attīstot savus mazāk nodarbinātos muskulīšus? Tēlaini izsakoties.
Kopumā šī saruna ar sevi radīja daudz jautājumu. Daudz atbilžu uz tiem, domas pārklājās, lēkājot no vienas tēmas uz citu. Gan pozitīvas, gan ne tik. Šādas pārdomas ir nepieciešamas katram. Bet atkal jau jautājums- cik dziļi sevī rakties, lai neapmaldītos pašam savā apziņā?
Nu, re, bija domāts rakstīt vieglu, saulainu stāstiņu, sanāca dziļas pārdomas...
Atgriežoties pie konkursa tēmas- brīnumainās pārvērtības.
Daļa no konkursantēm ir piedzīvojuša tos laikus, “kad zāle bija zaļāka”, bet visi bērni ģērbti vienādās skolas formās tika mācīti neizcelties. Nelielīties, nebūt “iedomīgiem”, neizlekt, būt pieticīgiem. Saplūst ar pūli. Arī es, kaut pavisam neilgi, izjutu šādas domāšanas ietekmi. Un pieņēmu to kā normu. Gribēju būt tāda, kā visi. Lai gan nebiju un to uztvēru kā kaut ko nepareizu....gāja gadi un manī pamazām sāka briest protests. Kas gan slikts tanī apstāklī, ka esmu citādāka?! Nekas. To es tagad saprotu. Tikai kā pasvītrot savas atšķirības, nekļūstot komiskai? Var jau, protams, uzlikt klauna degunu un izcelties. Tā vai tamlīdzīgi daudzi dara. Gan ne pie mums, bet pasaules metropolēs, kur pilsētas iedzīvotāju skaits mērāms miljonos. Tikai tas nav risinājums.
Patiesību sakot doma par brīnumainajām pārvērtībām manī mita jau sen (ļoti patīk raidījums “What not to wear”, kuru demonstrē TV kanāls “Travel&Living- apbrīnojami, cik ļoti mainās sieviete pēc pārvērtībām. Ne tikai ārēji, bet arī iekšēji. Parādās mirdzums acīs, rodas pārliecība par sevi), tikai pēdējā laikā jūtu sevī briestam tādu kā spēku, kam nerodu izeju. Gribu mainīties, gribu pielietot to, gribu būt skaistāka- tik skaista, cik skaista vien varu būt. Pietiks skatīties spogulī un domāt-“laiks iet, tu kļūsti vecāka un drīz vien to varēs redzēt arī sejā un tu pat nezini, cik skaista tu varētu būt! Dari taču kaut ko! Bet- ko tieši?” Tādēļ arī vērsos pie jums, jo ļoti vēlētos speciālista padomu, skatu no malas. Zinoša cilvēka skatu.
Paldies par šo iespēju!
Vēlot katrai atrast to īpašo, vienreizējo, neatkārtojamo “Es”,
Līga.
