1998.gada 1.septembris – es, ar sarkanām gladiolām rokās, speru pirmo soli savā jaunajā skolā, 3.klasē. Apkārt ļoti daudz jaunu, man vēl nepazīstamu seju, kuras liekas tik patīkamas un man kā bērnam gribas pēc iespējas ātrāk iepazīties ar visiem un nodibināt draudzīgas attiecības. Gāja laiks un skolā viss kļuva pazīstamāks un mīļāks, tāpat arī vecāko klašu skolnieki. VIŅŠ mācījās par vienu klasi augstāk par mani. Un tā kādu dienu mēs iepazināmies, taču nekādu simpātiju viņš manī neizraisīja, jāņem vērā arī tas, ka mēs vēl bijām bērni.
Tā pagāja daži gadi. Tā kā mēs mācījāmies lauku vidusskolā un skolēnu nebija ļoti daudz, visi viens otru pazinām. Bieži vien tika rīkotas ekskursijas uz attālākām vietām – Rīgu, Ventspili, kas, neapšaubāmi, zēniem bija lieliska iespēja neformālā gaisotnē izrādīt savas simpātijas meitenei, kura viņam patika. Tā arī notika ar mums. Kādā ekskursijā, arī VIŅŠ bija ļoti neatlaidīgs un visādos interesantos un tam vecumam (7.-8.klase) neatbilstošos veidos centās izrādīt man savas simpātijas – autobusā aizņēma man vietu, pasniedza roku, kad kāpu no autobusa un nevienu citu puisi nelaida man klāt, jo acīmredzot, pats ļoti vēlējās iegūt manas simpātijas. Taču taja laikā es nedomāju par to, man, protams, bija ļoti patīkami, ka puisis man izrāda uzmanību, bet....... Tā mūsu komunikācija izbeidzās tā īsti pat nesākoties.....
Pagāja vēl daži gadi.... Pa to laiku gan man, gan viņam bija uzradies pastāvīgs draugs un draudzene. Mēs katrs dzīvojām savu dzīvi... Bet joprojām turpinājām mācīties vienā skolā, katru dienu redzējām viens otru, nācās arī komunicēt..... VIŅŠ bija labs sportists un piedalījās visās skolas sacensībās un es, kā trenera palīdze, neapzināti VIŅU vēroju, apbrīnoju. VIŅU kā labāko sportistu zināja un cienīja visa skola. Īpaši labi viņam padevās basketbols, kurš patika arī man. Tas, manuprāt, bija vienīgais, kas šajā laikā mums bija kopīgs......
2005.gada septembris, vietējā diskotēka, kurā satiekas visi skolas jaunieši. Nakts melnumā uz manu mobilo telefonu atnāk SMS ar tekstu: „Es gribētu ar Tevi parunāt!”. Diemžēl tajā vakarā mums parunāt tā arī nesanāca. Nākošā iespēja mums tika sniegta pēc nedēļas, kādā tusiņā pie mūsu draudzenes, kas arī bija tāds kā stimulators mūsu attiecību sākumam. Tusiņa beigās VIŅŠ, tāds bikls, pieaudzis, mazliet apreibināts un jautrs, pavadīja mani uz mājām. Šo negaro ceļa posmu, kuru mēs gājam kopā un runājām par visādām ar mīlestību nesaistītām lietām, es atceros ļoti labi.... Man tas bija visjaukākais vakars mūžā... Kad mēs piegājām pie manas mājas, viņš paņēma manu roku un klusītēm teica: „Tu man patīc, tas laikam skan neprātīgi un pārdroši, bet es laikam esmu Tevī iemīlējies! Vai Tu kļūsi mana draudzene?” Es, protams, biju ļoti samulsusi un nezināju, ko teikt, jo tādus vārdus man neviens vēl nebija teicis. Es mazliet padomājusi, tomēr atbildēju „jā”!
Pēc šī „jā” jau ir pagājuši vairāk kā 5 laimīgi, mīlestības pilni gadi un mēs tuvākajā nākotnē plānojam izveidot īstu ģimeni, kura vienmēr būs mūsu atbalsts un miera osta, kurā mēs vienmēr varēsim atgriezties arī pēc neveiksmīgas darba dienas.......
VIŅŠ man kādā vasaras vakarā atzinās, ka es viņam patīku jau ļoti sen, no tās pašas liktenīgās eksursijas......
Katrai sievietei novēlu tikpat mīlošu, uzticamu un pacietīgu vīrieti kāds ir man.... Par tādu vīrieti, kurš simpātiju var iznest cauri gadiem un dažādiem pārbaudījumiem, beigās pārvērst to par mīlestību un iekarot mīļoto sievieti, var tikai sapņot, bet man ir paveicies.......reāli.......
