Kristīnes pieteikums pārvērtībām ->>>
Iedomājies, Tev ir 80 gadu jubileja. Kur Tu to atzīmē? Paskaties uz sevi no malas. Kādi cilvēki Tev apkārt? Kādas skaņas? Ko Tu redzi?
Es savus astoņdesmit atzīmēju savās mājās, pie manis ir atbraukuši visi mani tuvie cilvēki, ļoti gribētos, lai arī mamma būtu starp tiem, bet ir mana meita ar savu ģimeni, iespējams mans otrs bērns (domāju, ka dēls) ar savu ģimeni, mans brālis ar savu ģimeni, manas draudzenes- viņas ir trīs- bet visas ar savām ģimenēm, manas meitas tēvs ar savu ģimeni, iespējsms mans vīrs... Bet kopumā tikai tuvie cilvēki- tādi kuriem esmu pateicīga daudz un dzīvē paradā- lai gan šī sajūta noteikti ir abpusēja, jo mēs viens otru balstam dzīves gājumā.
Iedomājies, visi šie cilvēki ir ieradušies uz Tavu jubileju... saka tostus... Šie cilvēki Tev saka paldies. Par ko viņi saka Tev paldies?
Par to, ka es biju laba māte, laba meita, māsa un patiess draugs. Par to, ka es biju- arī tad, kad viņi to negaidīja un neviena cita nebija.
Un Tu pati? Par ko Tu pati vari sev pateikt paldies? Kas Tevi ir priecējis šajā dzīves gājumā? Kas ir bijuši Tavi galvenie notikumi?
Es pateikties varu katram cilvēkam, kas man pretī nāk, jo lai kā būtu vai nebūtu viņš maina manu dzīves gājumu. Es pateikties varu Dievam, par to, ka man sargā un arī par visu, gan labo, gan slikto, kas ar ,mani dzīvē ir noticis, bet visvairāk paldies man jāsaka saviem vecākiem, savam brālim.
Iedomājies, Tev ir iespēja, no šodienas... ierasties laika mašīnā pie sevis uz 80 gadu jubileju.. Tu vari pieiet pie jubilāra un viņš Tev kaut ko saka. Ko saki Tu (jubilārs) pati sev (šodienas vecumā)? Kādu ceļamaizi jubilārs Tev dod? Uz ko jubilārs Tevi mudina... lai Tu varētu sasniegt šo jubileju...
Man prieks, ka tu savos 27 beidzot izaugi- es jau gaidīju, kad beidzot... :D
Uzklausi visu, ko jubilārs ( Tu 80 gadu jubilejā) Tev saka un pasaki dziļu paldies. Ja Tev ir kāds jautājums, ko vēlies uzdot jubilāram (sev 80 gadu vecunā) uzdod. Uzklausi un pasakies par atbildi.
Man jāsaka, ka man sev 80 gados nebūtu jautājumi, jo es ticu, ka man viss, ko esmu plānojusi izdosies, bet ja neizdosies- tad tas nebija priekš manis. Paldies, ka tu tik daudz izdarīji, paldies, ka saprati, ka dzīvē var paļauties galveno kārt uz sevi, paldies, ka cieniji un ieklausījies vecākos cilvēkos, paldies, ka atstāji aiz sevis gan darbus, gan bērnus- gan fantastiskas atmiņas. Paldies, ka dzīvoji tā lai nebūtu vienaldzīgo- tu vai nu patiki, vai nu nepatiki- bet tas nozīmēja, ka tu patiešām dzīvoji!
Kas Tev bija visvērtīgākais šajā sarunā ar sevi?
Man ir starpība tada, ka esmu jau sevi atradusi, galvenais ir uz šõ ceļu noturēties- pārvērtības vizuālās cilvēkam ir nepieciešamas, lai viņš sevi mazliet sapurinātu, jo nav nozīmes- cik daudz silikona būs tavās krūtīs, ja tu sevi nemīlēsi- tu tik un tā liksies tās par mazām.
Man likās interesanti padomāt- ko es vēlos redzēt savos 80- un tie ir tie cilvēki, kas ir man tagad blakām!
Mammai- viņa ir palikusi pelēka- viņa man palīdzēja tikt pāri smagai krīzei... Lai gan es arī viņai esmu daudz palīdzējusi, bet, arī tikai esot klāt, kā balstam- morāli atbalstot, ja tu to dari no sirds- tu līdzi pārdzīvo. Es ceru, ka es nodzīvošu līdz saviem 80 un man neizsakāmi gribas, lai mana mamma sagaida savus 106 gadus :)