Šī pārvērtību tēma varētu teikt, kad ir tieši kā radīta mums. Tikko vēl pamodināju vīru, lai pārjautātu, vai viņš arī piekrīt šai visai lietai. Un tad nu tā ...
Kāzu dienā
Mēs jau pazinām viens otru kādu laiciņu pirms tam, kad lietas palikās nopietnākas. Bet tas viss bija tikai draugu līmenī. Mums draugu pulkā bija iecienīti ēst taisīšanas vakari, kad mēs reizi nedēļā braucām pie kāda uz mājām un gatavojām visādas gardas lietas ar ko pēc tam paši arī našķojāmies. Varētu teikt, ka viss aizsākās tālajā 2002. gadā februārī.
Kādā draudzenes jubilejā, kas norisinājās pirtī, es biju nolēmusi palīdzēt draudzenei liekas, ka aizmirsties no kādām nesaskaņām mīlas frontē un apņēmos viņu visu laiku apgādāt ar kādu dzērienu :). Tā nu es noskatīju kādu puisi, kuram visu vakara gaitu prasīju piepildīt padzērienu glāzes. Vakara nobeigumā varbūt glāzīšu skaita, pirts prieku un vēlās vakara stundas ietekmē, bet varbūt arī nē - es šim puisim aizmigu uz pleca. Un tad jau viss sākās. Un tā pamazām pamazām, kamēr sanāca tā .... ka mūsu pirmais īstais randiņš bija tieši 14. februāris. Pēc darba mēs satikāmies un devāmies Vecrīgā atzīmēt Valentīndienu. Visas dienas garumā, man pat gribējās visu pasākumu atcelt, jo es nebiju pārliecināta vai man tas viss ir vajadzīgs. Bet draudzene, kurai es pirms nedēļas mēģināju palīdzēt mīlas frontē, mani visu laiku mudināja, ka tā taču nevar darīties, bet tagad esmu laimīga, ka viss notikās tā kā tam bija jānotiekas.
Apmēram pus gadu pēc pirmā randiņa mēs sākām dzīvot kopā. Uz pusgada kopā būšanas jubileju mēs abi bijām nolēmuši, ka varētu tā turpināt un arī apprecēties, tajā vakarā vīrs man uzdāvināja arī saderināšanās gredzentiņu. Un nedaudz vairāk kā pēc pusgada mēs paziņojām par to arī pārējiem un tad jau sākās rosības un gatavošanās kazām.
Kāzas mēs svinējām 2003. gada augustā lielā radu un draugu pulkā.
Ģimenes foto
Kamēr mēs bijām divi vien, arī ikdienā mēs mēdzām sarīkot sev ātros randiņus. Kaut kur ejot it kā uz brīdi pašķīrāmies, lai pēc piecām minūtēm satiktos pie tuvākā veikala durvīm, kā jau randiņā ar puķi un buču, un tad turpinājām ceļu. Ir bijušas reizes, kad esmu aizbraukusi pie vīra uz darbu un pa ceļam kaut kur nopirkusi kādu puķi ( jo kas gan teicis, ka puķi nevar arī sieviete uzdāvināt savam mīļotajam vīrietim). Vai reizes, kad finanses nav tik spīdošas un mīļotais ir atvedis milzīgu narcišu pušķi, kas salasīts kādas leišu zemes pamestas lauku mājās piemājas dārzā.
Tagad audzinot divus mīļus rakarus tādām lietām atliek mazāk laika, bet 14. februāris tas ir kaut kas īpašs ....
Pēc pirmās kopā pavadītās Valentīndienas, mēs nolēmām, kad turpmāk katru gadu to atzīmēsim. Pirmos gadus, lai atzīmētu savu pirmo randiņa dienu varēja izvēlēties jebkuru vietu un diennakts laiku. Mēs varējām laiskoties ar šampanieti un zemenēm vai doties uz vietu, kur satikāmies pirmajā randiņā, bet tad kad pieteicās puikas nācās to visu vairāk paplānot, vai vienkārši vakarā mīļi pavadīt laiku kopā. Tagad kad puikas ir jau paaugušies, gribējām atkal vairāk pievērst uzmanību šai jaukajai un brīnum jauku atmiņu pilnajai dienai.
Šogad 14. februārī mums būs 9. gadadiena pirmajam randiņam.
Un šie trīs maģiskie vārdi ES TEVI MĪLU, tie ir tik īpaši un tai pat laikā tik ļoti dabiski. Kad grūti pat atcerēties, kad tad īsti tie tika pateikti pirmo reizi. Jo viņi vienmēr ir teikušies tik brīvi un bez piespiešanās vai pienākum sajūtas, kad domājot par pirmo reizi, kad tie tika pateikti, liekas ka tas ir jau bijis kopš pirmajām tikšanās reizēm.
Tāds ir mūsu 14. februāra stāsts.
Šīs pārvērtības varētu būt patīkams un neaizmirstams piedzīvojums mums abiem.
