Skaistums nāk no "iekšām". Stāsts par Feličitu.

VesmaSk
VesmaSk 18. septembris 2016 17:49
991

Pateikt to, ka Feličita bija krāšņa persona, nozīmētu – nepateikt neko… Bet nu visu no sākuma.

Savu bērnību un jaunību aizvadīju kādā nelielā pilsētiņā, kur katrs cilvēks vairāk vai mazāk zināms un pazīstams. Kā jau tas ir visur, bija personas, kas vairāk pamanāmas, citas – pavisam nenozīmīgas un neko neizsakošas. Šoreiz stāsts būs par Feličitu un to, kā es sapratu, ka skaistums nāk no „iekšām”.

Pateikt to, ka Feličita bija krāšņa persona, nozīmētu – nepateikt neko. Nē, viņa nebija smuka (jā, toreiz, bērnībā, es vēl nezināju, ka sievietes jāsauc par skaistām, jo smukas ir tikai govis pļavā). Feličitai bija ap gadiem 40, varbūt vairāk, bet varbūt arī mazāk, viņas vecums patiesībā nebija nosakāms. Viņa krāsoja lūpas ar sarkanu lūpukrāsu. Ļoti sarkanu, kā mediķi teiktu – svaigu asiņu krāsā. Viņai bija uzrauts deguns. Bet viņas auguma aprises un formu vislabāk bija novērot kino apmeklējuma laikā. Feličitai, tāpat kā man un manai labākajai draudzenei, ļoti patika indiešu melodrāmas, tāpēc katru reizi Feličita bija klāt kā likts. Vispirms pa durvju ailē parādījās Feličitas ārkārtīgi stāvās un nu ļoti kuplās krūtis, tad klāt bija spicais uzrautais deguntelis un sarkanās lūpas, pēc tam ieslīdēja Feličita pati, bet pati pēdējā zālē iepeldēja Feličitas apjomīgā pēcpuse. Runāja, ka Feličitai esot piekrišana pie vīriešiem. Un vēl runāja, ka Feličitai patīkot iedzert. Viņa gan nebija no tām dzērājām, kas pēcāk nemaņā vāļājas pa parka soliņiem, nē, Feličita dzēra kulturāli – mājās. Un laikam jau kopā ar tiem vīriešiem, kuriem viņa tik ļoti patika. Vismaz tā baumoja. Feličitai bija arī bērns, sīks un smalks meitēns ar biezām pudeļdibenu stikla brillēm uz acīm. Neviens īsti nezināja, kas ir meitenes tēvs un, iespējams, to nezināja arī viņa pati. Lai nu kā, bērniem Feličita bija apsmieklu objekts, pieaugušajiem – temats baumām. Ja godīgi, es pat nezinu, vai Feličitas vārds tiešām bija Feličita, vai arī tā vienkārši bija viņas iesauka. Lai nu kā – Feličita nebija skaista, nebija slaida un viņā nebija nekā vērā ņemama, izņemot, protams, lielisko skatu viņas dekoltē zonā.

Viss mainījās, kad sāku strādāt vietējā ciema bibliotēkā pēc tam, kad jau trešā bibliotekāre pēc kārtas bija aizgājusi dekrēta atvaļinājumā. Biju pārliecināta, ka man tas nedraud, tādēļ ar prieku piekritu kādu laiciņu pastrādāt.

Ziniet, grāmatas – tā ir tāda zināmā mērā intīma lieta. Tās ir tāda kā katra cilvēka slēptā pasaule, viņa interešu, vēlmju un alku meklējumi, viņa slēptākās domas. Tāpēc darbs bibliotēkā zināmā mērā atklāja man pazīstamu cilvēku „otru pusi”. Bija interesanti uzzināt, ka inteliģenta un nopietna skolotāja aizraujas ar lētiem mīlas romāniem, vietējā tenku vācele lasa dzeju, bet kāds pensionārs joprojām pārlasa K.Marksa kopotos rakstus. Vārdu sakot, kā jau mazā miestiņā – katram ir sava slepenā aizraušanās.

Kad kādu vakaru manā bibliotēkā iepeldēja Feličita, es sagaidīju, ka arī viņa brīvajiem brīžiem un klusajiem vakariem izvēlēsies kādu lubu romānu. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju Feličitas izvēlētās grāmatas - blakus E.Brontē „Kalnu aukām” ieraudzīju arī Gētes „Faustu” un Viktora Igo „Nožēlojamos”. Cik tā Feličita tomēr ir skaista! -, es tajā brīdī nodomāju. Pēcāk, pārlapojot Feličitas lasītāju karti, pamanīju vēl daudzas lieliskas un vērtīgas grāmatas, kuras viņa iepriekš bija ņēmusi lasīt. Tā, lūk, es sapratu, ka viss smukums nāk no iekšām, un kopš tā brīža uz Feličitu skatījos pavisam citām acīm.

Tāds, lūk, ir mans skaistuma padoms – lasiet labas grāmatas! Un pavisam noteikti būsiet skaistas!

Rudens skaistuma padomu konkurss

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
ofelija 19. septembris 2016 18:06 LosOjosVerdes

Mani deeli arii bija loti atskiriigi-viens saaka jau lasiit peec 4 gadiniem ,un tad loti aatri arii saaka lasiit taadas graamatas kaa Zila Verna "Nosleepumu salu "utt.Mazais razbainieks saaka lasiit 6 gadinos un gribeeja liidzinaaties braalim!Uz galda vienmeer staaveeja graamata,bet taa tur staaveeja loti ilgu laiku:DTagad kaa liels cilveks lasa daudz.
Piekriitu tam,ja darbs cilveekam ir taads loti nopietns,kaa mineetajai skolotaajai,tad biezi vien maajas gribaas palasiit kaut ko vieglaaku,varbuut negribaas vairaak lasiit loti filozofiskus darbus .

ilzy 19. septembris 2016 09:23

Lasīt ir forši. :)

LosOjosVerdes 19. septembris 2016 09:02

Katram jau sava sapratne, kas ir laba, vėrtīga grāmata. Es tomēr vairāk sliecos uz klasiku, ne lubenėm, taču nedomāju, ka stāstā minētā skolotāja tikai tāpēc vien, ka lasa a la Rozamunde Pilčere, ir mazāk skaista kā Feličita. Jo visam jau jābūt līdzsvarā-pa dienu skolotāja nopietno un izglītojošo literatüru, manuprāt, pietiekoši izlasa. Es gribētu teikt, ka vispār ir jālasa, jālasa daudz, jālasa dažādas grāmatas, biogrāfijas, ceļojumu aprakstus, mīlas romānus, kara romānus-tas viss paver apvārsni un ļauj uz pasauli paskatīties citām acīm. Un galu galā arī izteikties skaistāk, nevis tikai ar 3 vārdiem. Diemžēl mani lielie bērni ar lasīšanu nav aizrāvušies. Ļoti ceru princesi iemācīt mīlēt grāmatu pasauli.

ofelija 19. septembris 2016 01:30

Man patika staasts par Felicitu!
Nepiekritiisu tikai tam -ja cilveeks lasa labas graamatas,tad automaatiski ierindojams labo,izteresanto un skaisto sarakstaa!
Esmu noveerojusi ,ka tiesi tie cilveeki ,kuri lasa loti dazaadas graamatas ir saudabiigi un interesanti.:)

Linduchy 18. septembris 2016 19:27

Ļoti jauki uzrakstīts. Patika. Paldies! :) (Y)

Kerstyna 18. septembris 2016 18:18

:) (Y)