Rudens sonāte vasaras mīlestībai

VesmaSk
VesmaSk 13. oktobris 2015 15:01
1394

20151013145620-60557.jpg

Skaties, klāt jau rudens. Visa vasara pagājusi ilgās pēc tevis. Beidzot mēs tiksimies. Dzērves jau būs aizlidojušas, rīti uzausīs sarmas un dzestruma apskauti, kļava uz ielas stūra vēl rotāsies sārtās un dzeltenās lapās, biklas rudens saules apspīdēta. Tu mani jau gaidīsi. Tur, tajā mājīgajā kafejnīcā uz mazās bruģētās ieliņas, uz tās pašas, kur saulainā kļava garāmgājējiem dāvā savas krāsām pielijušās lapas. Tu sēdēsi kafejnīcā pie mūsu galdiņa un skatīsies, kā es nāku, domās iegrimusi un apkārtējos it kā neredzot. Pie mana melnā rudens mēteļa tu pamanīsi piespraustu tevis dāvināto brošu zieda formā. Tu pasmaidīsi un atcerēsies to pavasari, kad tikko bijām iepazinušies. Vai atceries, ka šo metālā un kristāliņos sastingušo ziedu dāvādams tu man teici – “Tev arī ir jāuzzied”. Un es uzziedēju. Par prieku tev. Un par pārsteigumu sev. …

Klusi noskanēs kafejnīcas durvju zvaniņš, es ienākšu, un tavs skatiens jau sagaidīs manējo. Vārdi būs lieki. Novilkšu savu melno mēteli. Melnā krāsa aizsargājot, tādēļ, kopš tu aizbrauci, man gribas staigāt tikai melnā, gribas saplūst ar apkārtējiem, gribas izskatīties tumšai un nepieejamai. Bet zem ārējās čaulas es joprojām esmu tava trauslā meitene. Es apsēdīšos pie mūsu galdiņa tev pretī un jutīšos mazliet apmulsusi, gluži kā mūsu pirmajā tikšanās reizē. Gaisā virmos tik daudz nepateiktu vārdu un neuzdotu jautājumu. Tu pasūtīsi man liepziedu tēju ar medu. Mēs ilgi skatīsimies viens otram acīs, nezinādami, ko teikt un neatrazdami īstos vārdus. Tu stāstīsi par savu darbu, un es par savu. Bet mūsu domas lidos citur. Es bikli virpināšu pirkstos savas krelles,  prātojot, vai tu ilgojies pēc manis tik pat ļoti kā es alkstu tevis.  Tu apklusīsi pusvārdā un tavas rokas pāri galdiņam sameklēs manas. “Piedod”, - tu klusu teiksi, ieskatījies man acīs., - “Es negribēju toreiz tevi sāpināt”. Es brīdi klusēšu, tad pēkšņi pasmaidīšu, tā šķelmīgi, ka tikai es to protu, un izmetīšu kādu joku par to, ka vislabākās attiecības mums ir ar tiem, kuru nekad nav mums līdzās. Mēs abi iesmiesimies, un tava seja kļūs gaiša no atvieglojuma. Es zinu, kā likt tev smaidīt. Joprojām to atceros, mīļais. Mēs turpināsim pļāpāt par sīkumiem un mazsvarīgiem niekiem un tu gribēsi ar mani atkal satikties mūsu ierastajā vietā, nelielajā nomales viesnīciņā. Mēs norunāsim savu nākamo randiņu, un viss būs kā senāk, kā tajā vasarā.

Mana liepziedu tēja jau sen kā ir izdzerta, tava kafija atdzisusi. Laiks atvadīties. Tu mani noskūpstīsi uz lūpu kaktiņa, un tas būs kā solījums nākotnei…. Ir tikai rudens.

 

Mana izvēle romantiskam un nostalģiskam rudens randiņam: kleita un mētelis no BASTION, cimdi no MONTON, šalle no IVO NIKKOLO,  broša un krelles no MOSAIC.

KONKURSS - Randiņš ar zelta rudeni

20151013152549-51121.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
hiperkeri 13. oktobris 2015 21:26

ak,cik skaisti!!!!

mazaa raganina 13. oktobris 2015 19:29

Saldi....

Linduchy 13. oktobris 2015 18:26

Ak, cik romantiski uzrakstīts :) (F)

Ardlem 13. oktobris 2015 18:07

super stāsts! :)