Visās malās atgādinājumi par Valentīndienas tuvošanos. Šodien veikalā apskatīju kārtējo sirsniņu bumu - nebija jau tā, ka es būtu pati speciāli meklējusi, kur kādu sirsniņštruntu varētu nopirkt. Veikalnieki ir parūpējušies, lai uzkrītošs atgādinājums būtu pie pašas ieejas. Pūkaini un ne tik pūkaini, saldi, spīdīgi un sirsniņaini štruntiņi kvantumā. Spēj tik pirkt.

Un pāris dienas/nedēļas pēc Valentīndienas spēj tik slaucīt putekļus no tām mīļlietiņām. Aij, vieglāk izmest miskastē. Bet tā apziņa, kas tevi grauž - nu tak mīļotais cilvēks maksājis naudu, dāvinājis no sirds (nu varbūt arī ne no sirds, tik tā - ķeksīša pēc, jo sabiedrība uzspiež). Paskatos uz vīra dāvanu no mūsu pirmās kopīgās Valentīndienas - šausmas, kur tie GADI! :D

Jā, nu gadi nāk un iet. Un, kad jūsu attiecībām aiz muguras paliek 12 gadu ar astīti stāžs, ir jāturpina strādāt pie tā, lai romantikas, noslēpuma un pavedināšanas liesmiņa turpinātu degt.

***

- Aizejam uz randiņu?

- Uz randiņu? Varbūt labāk paliekam mājās. Tu pagatavosi kaut ko garšīgu, mēs paēdīsim, paskatīsimies dīvānā kādu filmiņu. Varam kaut ko pikantu paskatīties, - viņš piemiedza ar aci un dumji smaidīja.

- Pikantu? Piemēram, kā meksikāņi gatavo čili sprādzienu katlā? - sarkastiski atbildēju. Jutu, kā dusmu līmenis lēnām virzās uz sarkanās atzīmes pusi.

Neizpratnes pilns skatiens un klusums.

- Nu labi, un kur tu gribi doties?

- Aizved mani uz Baku, - sāku priekā starot, sist plaukstas un lēkāt kā padsmitniece.

- Tu traka, vai? Rīt uz darbu! Kā gan mēs varam lidot šodien uz Baku? - viņa skatienā bija manāms izmisums. Skaidrs, ka mani sadusmot nedrīkst, jo manas dusmas līdzināsies Zeva zibeņiem. Un to nu gan viņš negribēja.

- Mieru, tikai mieru! Mums nekur nav jālido. Tas ir restorāns, internetā nejauši atradu, - pie sevis gan nodomāju, ka nemaz nebija nejauši, bet tas nav tik svarīgi.

Atvieglota nopūta. Izmisums skatienā lēnām atkāpās.

- Ā, nu to mēs varam!

- Jā, bet ir vēl viena mazmazītiņa problēmiņa, - pieglaudos klāt un veltīju viņam maigu skatienu ar zināmu viltības piešprici.

Smaga nopūta, izmisums viņa acīs atgriezās.

- Nu kas tad vēl?

- Man nav ko vilkt, - pieglaudos viņam ciešāk klāt un smaidīju.

- Āāāāā, tu mani padari traku, tu to zini? Tev ir pilns skapis ar drēbēm, bet nav ko vilkt?

- Nu tas tak ir austrumniecisks restorāns. Man vajag pieskaņotu tērpu, - turpināju smaidīt.

- Tātad, lai aizbrauktu randiņā uz restorānu, mums pirms tam ir jābrauc iepirkties?

- Nu ja! - turpināju viltīgi smaidīt.

- Varbūt labāk paliekam mājās? Ja negribi gatavot ēst, varam pasūtīt picu.

Dusmu līmenis atkal sāka bīstami tuvoties sarkanajai atzīmei. Uzmetu lūpu un izspiedu tieši vienu asaru.

- Tu takš esi viens dadzītis! - viņa balsī jau atkal bija izmisums.

- Nu nē, es esmu roze ... ar ērkšķiem! - varēju atkal viltīgi uzsmaidīt...

Sirsniņrandiņa tērpu konkurss