Baroks – galanto kavalieru stils

modesblogeres
modesblogeres 4. februāris 2016 00:00
6722

Vīrišķīgais varonis ir īsts drosminieks it visā; mīlošā sieviete mīl līdz kapa malai; liekulis ir un paliek liekulis, bet skopais nekad nebeidz skopoties... Laiks galējībām jeb kavalieru modes periodam!

Ideāltipi un modes tēli

16. gadsimta beigās Itālijā dzima jauns mākslas stils – baroks (itāliešu val. barocco – dīvains). Mākslas vēsturē jēdziens „baroks” tiek lietots, lai Eiropas mākslas attīstībā nošķirtu laika posmu no 1600. līdz 1750. gadam. Vārds atvasināts no portugāļu valodas barocco, ar ko sākotnēji aprakstīja neregulāras pērles (juveliermākslā tās dēvētas par baroka pērlēm). 18. gadsimta vēsturnieki ar baroku apzīmēja „pārspīlētu, nepareizu un izkropļotu” stilu. Baroku raksturo vienota stila pazīmes glezniecība, tēlniecībā, arhitektūrā, lietišķajā mākslā, literatūrā un mūzikā. Arhitektūrā un lietišķajā mākslā dominēja dekoratīvo elementu pārbagātība un liektu līniju ritmi, kas jūtami ietekmēja modes tērpa vizuālo izteiksmi.

Barokam raksturīgi pretstati – garīgais un laicīgais, izsmalcinātais un raupjais, aristokrātiskais un tautiskais. Pretstatos dzima nevaldāma dinamika, aizraujošas kaislības, gleznieciskums, iluzoriski efekti, gaismas un ēnas, mērogi, ritmi, materiāli un faktūras, kā arī monumentalitāte, dekoratīvisms, parādiskums un greznība.

Baroka stila radītāju centieni bija vērsti uz ārišķību un bagātības izrādīšanu, kas speciāli sagatavotā vidē maksimāli paustu efektīgās virtuozitātes tēlu. Aristokrātu tērps zaudēja smagnējību, kas bija raksturīga spāņu manierisma tērpam. Manierisma īpatnības pakāpeniski pārtapa baroka dzīvespriecīgā svinīguma un krāšņuma izpausmēs. Viena no raksturīgākajām baroka īpatnībām ir konkrētu formu izzušana kā mākslinieciska dinamikas izteiksme matērijā, telpā un izjūtās. Baroka tērpā, kas attēlots laikmetam raksturīgajos parādes portretos, iezīmējas plīvojošas drapērijas. Tās norāda uz fantāzijas un dekoratīvisma lomu baroka modes tērpā. Baroka tērps tika šūts no bagātīgi ornamentēta brokāta un izrotāts ar mežģīnēm, aukliņām, lentēm, dekoratīvām apmalēm un izšuvumiem. Ornamentikas raksturs bija tik komplicēts, ka tajā pilnība pazuda atsevišķie motīvi un viss pārtapa dinamiskā, plūstošā formu spēlē, ka paredzēja baroka estētika.

Bruņinieki pārtapa kavalieros., bet tas savukārt pamazām pārvērtās galminiekā. Galminiekam nepieciešamā prasme dejot un muzicēt piešķīra viņa tēlam plastiskumu, graciozitāti, bet vīrišķīguma izpratne 17. gadsimtā nozīmēja stājas majestātiskumu un galantu izturēšanos pret dāmu. Sievietes skaistuma ideāls neviļus pieskaņojās vīrieša tēlā paustajām īpatnībām. Lieliskums, parādiskums, manierīgums – tās bija galvenās īpašības, kas raksturoja baroka laikmeta galminieci. Viņa izcēlās ar gulbja kaklu, apaļīgiem pleciem, tievu vidukli, platiem gurniem un majestātisku stāju. Viļņainie mati papildināja sievietes reprezentablo izskatu.

Audumi, materiāli un modes krāsas

Baroka laikmetā tika pilnveidota zīda un smalkvilnas darināšanas prasme, kas īpaši plauka Francijā un Itālijā. Ar apdrukātiem audumiem izcēlās Anglija, Holande, Vācija un Šveice. 17. gadsimta pirmajā pusē moderni bija gludi, ar ornamentiem neizrotāti, plāni audumi. Tērpa koptēlā tika uzsvērts matēto un spīdīgo audumu pretstats. Modes audumi bija atlass, tafts, muarē, šifons un smalkvilna. Taču aktualitāti nezaudēja arī lins un batists. No balta linu un batista auduma šuva apkakles, manšetes un priekšautus. Šos modes tērpa elementus apdarināja ar mežģīnēm. Savukārt vilnas auduma tērpus joprojām valkāja sabiedrības zemākās kārtas. Modes virsotnē atradās mežģīnes un lai gan šis materiāls bija dārgs, to tiecās izmantot visas sabiedrības kārtas.

Pieauga apdrukātās kokvilnas popularitāte. Ap 1630.-1640. gadu apdrukāto kokvilnu no Mazāzijas ieveda portugāļu tirgotāji. Šo audumu košums un ornamentu motīvu daudzveidība tūlīt guva atzinību. Tos labprāt izmantoja arī elegantie augstākās sabiedrības pārstāvji Francijā un Anglijā.

Kavalieru modes stilam bija raksturīgi spilgti, gaiši un tīri toņi. Šajā modes periodā radās interese arī par ahromatisku tērpa risinājumu – pelēkās, baltās un melnās krāsas salikumu. Krāsu valoda joprojām bija klusināta, tomēr pamazām parādījās piesātināti sarkanā, safīra zilā un purpura krāsa, ko tik ļoti bija iecienījuši Anglijas un Francijas aristokrāti. Holandiešu tērpos dominēja brūnā un melnā krāsa. Tās bija arī iecienītākās samta audumu krāsas. Līdzās samtam ļoti iecienīts bija satīns gaišos toņos – krēmbalts, bēšs, rozā un pelēks.

Laikmeta ornamenti

Tērpu vēstures gaitā bija sācies ornamentālā dekora uzplaukuma periods. 17. gadsimta spilgtākā modes izpausme bija daudzveidīga mežģīņu izmantošana. Stilizēti ziedi, akanta lapas, granāta augļi un vīnogu ķekari, rombveida tīkls ar rozetēm – treljāža – bija izplatītākie šā laika auduma ornamenti. Šie motīvi lielākoties pārmantoti no iepriekšējiem laikmetiem un papildināti ar baroka sarežģīto izteiksmes formu.

Vīriešu mode

Kavalieru modes periods – tā tērpu vēstures leksikā apzīmēta 17. gadsimta pirmajai pusei raksturīgā mode. Milzīgu ietekmi uz šā perioda tērpu atstāja Trīsdesmitgadu karš, jo kavalieris jau nebija tikai dēkainis vien. Pirmām kārtam viņš bija kavalērists un viņa tērpā atspoguļojās kareivim raksturīgas detaļas. Obligata biaj zobena josta, kas bija papildināta ar kabatiņām špagai duncim, jo tieši tie bija ikviena galminieka pazīme.

Kavalieru modes frizūras atbilda jauna laikmeta modes tēla stilistiskajām prasībām – vīrieši varēja atļauties nēsāt garus matus. Jaunie švīti centās pārspēt cits citu ar matu biezumu un garumu. Tomēr gari un biezi mati bija reta parādība, tāpēc parasti dabisko matu rotu papildināja ar šinjonu. Pakāpeniskajā pārmaiņu procesā izzuda arī vaigubārda.

Kavalieru modes periods izcēlās ar efektīgam, baltām, stīvinātām apkaklēm. Un tā kā augstā, stīvinātā apkakle nesaderēja ar garajiem ieveidotajiem matiem, modē atkal atgriezās vēdekļveida apkakle.

Kopumā kavalieru modes stilam bija trīs galvenās pazīmes, kas raksturoja baroka laika vīriešu ģērbšanās stilu – platmale ar draiski atlocītu malu, iesmaržoti cimdi ar izšūtu atloku un garstulma zābaki ar iespaidīgu atloku. Šo tēlu vel vairāk popularizēja Francijas musketieri.

Sieviešu mode

Sieviešu tērpā tika iepludināti gadsimta sākuma kavalieru modei atbilstoši „vīrišķīgi” elementi. Tie pamanāmi gan tērpa koptēlā, gan tā atsevišķās detaļās. Stīpu svārki ap 1620. gadu pakāpeniski sāka izzust, pielāgojoties vīriešu tērpa formu vienkāršošanas procesam. No jauna modē bija gludi audumi. Apakštērpa un virstērpa svārku daļa, kuru vairs neuzstiepa uz stīpu svārku karkasa, veidoja izteiktus ieloču ritmus. Kakla izgriezums padziļinājās. Tikai piedurknes saglabāja savu iepriekšējo veidolu – bufes un nelielos šķēlumus. Jau kavalieru modes perioda sākumā sieviešu tērpā tika samazināts stīvināto un izoderēto detaļu daudzums, un tikai korsete turpināja stilizēt ķermeņa formas atbilstoši šā laika ideālam.

Tā kā tērpu darināšanā izmantoja gludus, neizrotātus, mīkstus audumus, galvenie dekoratīvie elementi bija pogas, pogcaurumi un mežģīnes. Izoderēto un karkasveidīgo tērpa sastāvdaļu kļuva mazāk un tika paaugstināta vidukļa līnija. Tomēr 1635. gadā modē atkal nāca zema vidukļa līnija ar nosmailinājumu. Apakštērpu parasti šuva no blīva zīda vai vilnas auduma un apdarināja tikpat bagātīgi kā virstērpu.

Spāņu manierisma raksturīgās augstu sasukātas frizūras izzuda, ievērojot kopējo virzību uz vijīgākām formām. Matos izšķīra celiņu, deniņu rajonā sacirtoja un uz pieres izkārtoja sīkās, bārkstīm līdzīgās sprogās. Pakausī matus sasēja zemā mezglā un ievietoja tīkliņā. Arī sievietes valkāja kavalieru stila platmales.

Rotaslietas

Francija Luija XIII laikā sāka pieteikt savu stila līderes lomu arī juveliermākslā. Tomēr 17. gadsimta pirmajā pusē aizraušanās ar mežģīnēm bija aizstājusi juvelierizstrādājumu lietošanas pārmērības. Tā kā juvelierizstrādājumi radīja smagnējības iespaidu, jaunā stila principiem atbilda tikai pērļu virtenes. Tipiskākās juvelierizstrādājumu stila izpausmes bija īsa pērļu virtene ap kaklu, lielas pilienveida pērles ausīs un pērļu virtenes, kas caurvija frizūru. Pērles bija iekomponētas arī tērpa atsevišķo daļu aizdarē – ņieburā, vidukļa līnijā un piedurknēs.

Tie bija viņi – kavalieri, kuru dēkainie piedzīvojumi 17. gadsimta pirmajā pusē rosināja piešķirt kolorītu apzīmējumu šā laika modes stilam. Kavalieru stilu parasti saista ar Aleksandra Dimā „Trim musketieriem” – kavalēristiem, piedzīvojumu meklētajiem, kuru veiklība izpaudās divkaujās, ka arī auļojot zirga mugurā, kad viņi steidza atšķetināt kārtējo intrigas pavedienu. Saviesīgos pasākumos viņi galanti klanījās dāmām un neskopojās ar pārspīlētiem komplimentiem... Tā kavalieri dēkaiņi kļuva par sava laika modes seju.

 

Fakti: Edīte Parute „Stila un modes enciklopēdija”

Foto: publicitātes

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
modesblogeres 30. marts 2012 19:10

Ņemšu vērā ieteikumu! ;)

moonshine 30. marts 2012 18:01

Interesanti. Paldies. Kaut ko tādu prasās biežāk.