Ampīra jeb impērijas stils

modesblogeres
modesblogeres 1. jūnijs 2012 15:30
3060

Ampīra stils ir vēlā neoklasicisma fāze, kas iemantoja popularitāti Francijas Pirmās Napoleona impērijas laika un daļēji asociējas ar mēbeļu un dekora tipiem, kurus imperators Napoleons pasūtīja savu rezidenču rotāšanai. To raksturoja antīko formu atdzimšana, kā arī izšķērdīgs drapēriju lietojums.

Ideāltipi un modes tēli

Pēc revolucionārās, atturīgās grieķu modes un stilistiskās brīvības Klasicisma laika posmā, sāka valdīt ampīrs, kurš atgriezās pie Senās Romas ideāliem. Tas cildināja Napoleona karagājienu uzvaras un tāpat kā 17. gadsimta klasicisms, meklēja iedvesmu antīkajā pasaulē. No 18. gadsimta klasicisma to atšķīra lielāks statiskums, smagnēja greznība, spožums un pompozitāte. Svinīgais monumentālais stils demonstratīvi atdarināja Senās Romas paraugus.

Modes tēla izteiksmes jomā imperatore Žozefīna (Žozefīne de Boarnē, 1763-1814) ieviesa paaugstinātu vidukļa līniju. Galma tērpi tika papildināti ar izteiksmīgu trēnu. Vīrieši sāka valkāt pilna garuma bikses un spoži mirdzošu, melnu cilindru.

Pievilcīgs bija Anglijas provinciālās aristokrātijas radītais ideāltipu loks. Agrāk sievietei pietika ar glītu ārieni, bet vēlajā klasicismā tai pieskaņoja laikmeta izvirzītos kritērijus. Modes tēlu vajadzēja papildināt ar atbilstošu izturēšanos un noteikta ētikas kodeksa pildīšanu.

Audumi, materiāli un modes krāsas

Napoleons Bonaparts bija Francijas modes līderis visu savas valdīšanas laiku. Viņa laikā notika novatoriskas pārmaiņas arī audumu izmantošanas, dekoratīvo elementu un ornamentikas jomā. Pārmaiņas rosināja arī sastingusī ekonomika, jo kopš Lielās franču revolūcijas Francijas tekstilrūpniecība zaudēja Anglijas pieaugošajam pārākumam. Ambiciozais Napoleons nespēja samierināties ar šādu situāciju. Impērijas stila pavēlnieks tūlīt pārtrauca Anglijas tekstiliju ievešanu Francijā un atjaunoja panīkušo mežģīņu industriju. Drīz vien šeit sāka ražot arī smalkus audumus – tillu un batistu. Lai veicinātu vietējo tekstiliju patēriņa pieaugumu, Napoleons aizliedza galma dāmām otrreiz vilkt to pašu tērpu.

Ap 1800. gadu mīkstie, gaišie muslīna tērpi ļāva apjaust caurspīdīguma radīto efektu un apakšveļa bija nepopulārs papildinājums... Ampīra mode ieviesa laikmetam atbilstošas korekcijas, kas ļāva reprezentēt tērpa kārtainuma principu. Klasicismam raksturīgās vieglās kreklkleitas tika aizstātas ar ampīram adekvāto smagnējo reprezentatīvumu. Tomēr neizzuda arī vieglie, puscaurspīdīgie tērpi. Ampīra tērpu darināšanai izmantotie audumi bija smalks, balts batists un Indijas muslīns.

Tālaika moderno audumu muslīnu bija daudz vieglāk kopt nekā zīdu, lai gan vajadzēja krietni uzmanīties, lai dienas vai vakara svinību gaitā saglabātu tērpu nevainojami baltu un tīru. Baltās krāsas cildināšanai bija konkrēts pamatojums, kas balstījās uz sociālajiem paradumiem. Regulāra baltu tērpu valkāšana bija augsta sociālā stāvokļa zīme, jo visi taču zināja, ka balts tērps ātri notraipās. Un tomēr popularitāti guva arī ziemas sezonai piemēroti audumi – smagnējs samts, kokvilna, lins, smalkvilna un, protams, zīds vakartērpiem.

No krāsu spektra joprojām populārākais bija vienmuļi dzeltenpelēkais tonis. Izmantoja arī brūno krāsu un dabiski balto, bēšo un kurmjādas toni. Neliels košuma uzliesmojums parādījās tikai uz brīdi.

Laikmeta ornamenti

Aizvadot gadsimtu miju, ornamenti kļuva atturīgāki. Tipiski bija ziedu pumpuri, nevis uzplaukuši ziedi kā agrāk. Arvien lielāku popularitāti iemantoja kokvilnas audumi, jo tie bija ērti un viegli kopjami. Bija vērojama tendence uz tumšāku koptoni. Gadsimta sākumā parasti izvēlējās vienmuļus dzeltenpelēkus toņus un vienkāršus motīvus, kas atkārtojās. Populārs bija „punktainais muslīns”, ka arī muslīns, kas izraibināts ar sīkām puķītēm vai ģeometriskām formām.

Ampīra tērpa ornamentālajā risinājumā ļoti būtiska loma bija atvēlēta izšuvumam. Tas sāka aizstāt lentes, kruzuļus un rišas. Tagad tērps vairāk atklāja auduma gleznieciskumu, jo izšuvējs uz tā atainoja sava talanta iespējas. Līdzās gandrīz vienmēr populārajiem ziedu motīviem un klasicisma iedvesmotajiem dekoratīvajiem motīviem sevi pieteica arī eksotiski austrumnieciski motīvi.

Palmetes motīvs, kas nepārprotami norāda uz antīko pasauli, saistīts arī ar ampīra ideoloģisko pusi. Jau kopš antīkā laikmeta stilizētais palmas zara motīvs bija galvenais uzvaras un triumfa simbols. Palmas zara simboliskā loma tika novērtēta arī Napoleona impērijas laikā.

Sieviešu tērps

Sieviešu tērpa izteiksmē klasisko domāšanu izteica ar gaišu muslīna audumu, paaugstinātu vidukļa līniju un mazām lukturveida piedurknēm, kā arī pseidogrieķiskām frizūrām. Tomēr ampīra reprezentatīvuma ideja paredzēja aktīvāk izmantot dekoratīvos elementus. Staigājot svārki tika mazliet pacelti, demonstrējot daudzas apakšsvārku kārtas.

Jaunā mode tiecās atsegt dabiskās ķermeņa formas. Izsmalcinātie puscaurspīdīgie tērpi nereti radīja ķermeņa formu apjoma palielinājuma iespaidu, ko vēl vairāk uzsvēra dažas drosmīgākās dāmas, kas nevalkāja apakškreklu...

Apakšbikses nāca modē ap 1806. gadu un sākumā bija tiešs vīriešu apakšveļas atdarinājums. Garās kokvilnas vai linu auduma pantalettes kļuva par standarta veļas kārtu. Turpmāk ikviens valkāja „kaut ko tādu” (apakšveļu) zem sava antīkās līnijās ieturētā tērpa. Bez tam mazo meiteņu pantalettes tika bagātīgi izrotātas ar mežģīņu rišām, kas piešķīra tām nepieciešamo greznību.

Ampīra periodā aktuāla pagarināta korsete izcēla krustenisko saitējumu, tāpat kā apavi. Kaut arī korsešu forma šajā laikā mainījās, tās tomēr varēja iedalīt divās kategorijās – „garajā korsetē” un „īsajā korsetē”. Ar 1810. gadu popularitātes vilni piedzīvoja balta vai pasteļtoņos darināta slidena satīna apakšveļa, kas mīkstināja kolonnveidīgo siluetu. Laikmetam bija raksturīgs ļoti dziļš kakla izgriezums un to izcēla ar „īsās korsetes” palīdzību. Savukārt „garā korsete” radīja kolonnveidīga slaiduma iespaidu.

Ampīra stila principiem nostiprinot savas pozīcijas, ap gadsimta miju sieviešu tērpi atvērās krāsu spilgtumam – tie atkal bija debeszili, rožaini, sarkani un pat melni. Mainījās arī kreklkleitu stils un sevi pieteica ampīra modes tēlam aktuālais kārtainuma princips. Atbilstoši ampīra stila prasībām nedaudz saīsinājās arī kleitas garums, lai atsegtu antīkos apavu modeļus.

Sieviešu apavi

Ampīra perioda apavu modeļi atkal demonstrēja pieķeršanos antīko laiku formu valodai. 18. gadsimta deviņdesmitajos gados papēži kļuva zemāki. Šajā laikā modē bija neliels, ar ādu apvilkts konusveida papēdis. Apavu virsmu darināja no svītraina zīda auduma. Iecienītākās krāsas bija olīvzaļā, brūnā, rozā ar melnu. Apavu apšuves izrotāja ar melnu zīdu.

Klasiskie šā perioda sieviešu apavi bija vienkāršas bezpapēža baleta kurpes. Baleta kurpēm bija smaili purngali un tās gadsimtu mijā tika papildinātas ar saitēm, kuras krusteniski apvija ap kāju līdz pat ceļgaliem. Kurpju virsu izgatavoja no balta auduma. Sastopamas bija arī spilgti dzeltenas kurpes. Balles kurpes tika rotātas ar mazu, vienkāršu gāzes auduma rozeti.

Iziešanai ārpus mājas, pastaigām un ceļojumiem bija paredzēti īsi, priekšpusē saitējami puszābaki. Atbilstoši izvēlētajiem apaviem arī zeķēm bija jābūt pieguļošām, un tās sastiprināja ar zeķu prievītēm virs ceļgaliem vai zem tiem. Modernākās ampīra perioda zeķes tika adītas no ziliem vai baltiem zīda pavedieniem.

Modes aksesuāri

Vieglie ampīra perioda kreklkleitu audumi un pieguļošais piegriezums nedeva iespēju veidot kabatas, kas bija raksturīgas, piemēram, rokoko laikmetā. Tāpēc sievietes izmantoja nelielu rokassomiņu reticule, kuras pagatavoja no stiepļu karkasa un pārvilka ar dekoratīvu audumu. Citreiz izmantoja zeltītu salmu pinumu. Tām bija groza, sirds u.c. formas. Bija arī lakotas lādītes ar sengrieķu vāzēs noskatītu motīvu ainām. Vienai no laikmeta interesantākajām somām bija ananāsa forma. Šie eksotiskie augļi bija raksturīgi Martinikas salai, kur bija dzimusi imperatore Žozefīne. Tieši viņa radīja ampīra aizraušanos ar eksotisko motīvu kokteili.

Ampīra periodā aktuāls bija saulessargs. Modes vēsturē saulessargi un lietussargi epizodiski parādījušies daudzkārt, taču Rietumu civilizācijas pārstāvji to ikreiz no jauna iepazina pēc kontaktiem ar eksotisko tautu kultūrām.

Nelielais mežģīņotais, ar bārkstainām malām apdarinātais, ļoti greznais sievietes modes tēla papildinātājs spilgti iezīmējās ap 1815. gadu. Saulessarga īpaši izstrādātais rokturis bija saliecams tā, lai varētu pasargāties arī no slīpajiem saules stariem.

Ampīra perioda ballēs un izklaides pasākumos sievietes izmantoja arī vēdekļus, kuru priekšvēsture līdzīgi saulessargiem sakņojas Austrumu civilizācijas vidē.

Ar Napoleona krišanu 1815. gada arī uz modes skatuves beidzās kārtējais cēliens. Pamazam atvadījās no līdz šim raksturīgās baltas krāsas estetizācijas. Atvadīšanās lielā mērā bija arī simbolisks akts, kas apzīmēja impērijas stila pavēlnieka izdomas krātuves iztukšotību. Taču absolūta atvadīšanās no antīkā laikmeta ideālu kopēšanas vēl nebija pienākusi. Romantiķu sajūsma turpināja saglabāt antīko tēlu aktualitāti... Nākamreiz par Romantisma laikmetu!

Fakti: Edīte Parute „Stila un modes enciklopēdija”

Foto: publicitātes

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kā tev patīk Ampīra stils? 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies