es ar piekrītu pecei. tādā veidā arī ap sevi radīsim vidi, kura patīkami dzīvot.
ir reizes kad salecamies ar vīriņu, bet tad jau pēc brīža esam apskāvušies un atvainojamies viens otram ka viens uzkarsis un sabļāvis un otrs nesapratis un kliedzis, tad mierīgi izrunājamies un sabučojamies.
mums tieši pirms kāzām bija drausmīgi liels strīds, ka viens otram pateicām aiz dusmam ka šķiramies, es niknuma pat viesistabu izārdīju.tā mēs visu dienu pavadījam kaut kur nezinot ko otrs dara un kur atrodas, vakarā gāju uz mājām domājot kaut viņš tur nebūtu, lai varu savākt mantas un pazust no viņa dzīves uz visiem laikiem.aizeju un viņa tur nav. cik labi.sāku vakt mantas.un ko tu domā šamējais nak iekšā pa durvīm ar klēpi sarkanam rozēm un noraudājies, krīt ceļos un lūdz piedošanu.... tānu mēs abi nokrituši ceļos raudājām un skatījāmies viens uz otru un starpmums uz grīdas daudz sarkanu rozīšu ..... neticēsiet, bet tas brīdis bija tik paties un tās asaras un klusums , acu skats izteica un pateica visu ko juta mūsu sirdis, tad mēs sapratam ka vienkārši nespējam dzīvot viens bez otra... tagad esam iemācījusies runāt skaidri un lēnām otram visu paskaidrot, visu izrunāt un otru uzklausīt.... un ar to abi lepojamies.... jo mīlestība no tā brīža ir kļuvusi stiprāka

Pilnīgi piekrītu pecei!

Man ir svarīgi piedot un neturēt sevī aizvainojumu! Tas ir vajadzīgs MANAM sirdsmieram un MANAM iekšējam mieram, MANAI dzīvei un harmonijai. Es dzīvoju savu dzīvi. Es lūdzu piedošanu, ja esmu manuprāt izdarījusi kaut ko ne tā un arī tikai SEVIS, ne tik daudz otra cilvēka dēļ. Izklausās egoistiski, bet ja visi būsim ar sevi harmonijā, pašiem būs vieglāk un patīkamāk dzīvot!