Bet ir tik grūti pieņemt to itkā pareizo...lēmumu...jo patiesībā manī vairāk dzīvo izjūtas...aizej, nu nepazemojies, kam tev tas....vēl jauna un sprauna....protams sāpēs un būs grūti, bet.......nu dzīves realitāte....ja ir vienreiz būs otreiz un trešoreiz......šoreiz varu piekrist tam, jo kautvai varu pieļaut domu, ka mans draugs meklēs seksuālās attiecības no malas, jo tās mums ir pavisam vājās. Nu "nestāv" man uz viņu. Nevaru vairs viņu gribēt un iekārot kā agrāk. Nevaru. Vai negribu.........Bet vēl grūtāk aiziet,jo iekrampējies viņā manī kā dadzis. Un esmu emocionāla...kad redzu viņa asaras, lūgumus pēc piedošanas...saka, ka ir sapratis, ka nekā svarīgāka par mani un meitu viņam nav....kādreiz šie vārdi man būtu bijuši kā medus bitei, bet tagad......tukši vārdi!

Sievišķīgā intuīcija lika ielūkoties dzīvesbiedra mobilajā telefonā un tur atklājās vesels lērums ar īsziņām no kādas kolēģes. Tika sūtītas bučas, mierinājuma vārdi, utt.
Kad es pajautāju, kas tas ir, atbilde bija - tas nav tas, ko Tu domā!
Nezināju, ka ir iespējams justies tik draņķīgi...
Neuzticībai nav noilguma, emocionālā saikne tāpat nekad vairs neatjaunosies.
Piedot var un vajag, nav jau otrs cilvēks nekāds privātīpašums, bet lēmums jāpieņem, vadoties tikai no savām interesēm, jo arī Tu neesi otra privātīpašums un kaut kas pats par sevi saprotams.

Kad es lasīju šādus brīnumus par neuzticīgajiem arī man likās nu nē mans mīļais...nu nekad!
Līdz tas notika.......un emocionāli, fiziski smagā posmā, kad gaidīju bērniņu.........
līdz galam gan viņš nenonāca.....mans sieviešu deguntelis laicīgi uzoda.........pēc bērna piedzimšanas atkal mans vīrietis ieskatījās citā. Patiesībā esmu principiāla, nekad nepiedodu. Taču viņam piedevu un pēc aizbraukšanas atgriezos. Kapēc, nezinu
.jo joprojām līdz galam nevaru piedot un no jauna būt mīļa. Draugs ir tik mīļs un labs kāds nav bijis visu mūsu kopdzīves laiku. Taču es...nevaru vairs būt tāda kāda biju.......viņš daudz jautā kapēc es tā? Es vienkārši negribot sāk atkal no jauna nevis nevarot! Bet es tiešām nevaru. Jau gads riņķī, bet joprojām jūtos itkā tas būtu noticis pagājušajā nedēļā. Un tagad draugs mani tur grožos un ir kļuvis slimīgi greizsirdīgs....tā itkā baidītos, ka es mēģināšu viņam atriebties vai aiziet. Pats ir teicis, ka paniski no tā baidās. Hmmm....Vai būs labāk? Ja ne labāk, tad savādāk noteikti!

Jā - būs interesanta tēma par ko paklausīties...
Ceru, ka man ar to dzīvē nekad nebūs jāsastopas!!!
Lai gan ģimenes dzīvē man viss ir ideāli, bet nez kāpēc arī man ik pa laikam iezogas doma galva par IDEĀLO vīrieti, kuru velētos...