Ilze ir brīnišķīga māmiņa! Esot gaidībās, viņa audzēja sevī pārliecību, ka ar visu tiks galā, ka atradīsies līdzekļi, ka būs cilvēki, kas viņu atbalsta, ka bērniņu viņa var piedzemdēt pati, arī pieniņš būs un veselība. Un tā arī notiek. Ilze ir mamma, kas ieklausās sevi un viņas sirds pasaka, kā rīkoties, ka mīlēt un nomierināt, ko runāt un dziedāt. Viņa vienkārši zina, jo tā saka māmiņas sirds. Arī sava deva pacietības mācības ir apgūta, pārvarot dēliņa kolikas un pirmās piena krīzes. Varu viņu tikai slavēt, jo Ilze ar to visu tiek galā bez otras pusītes. Tas nav viegli, jo īpaši brīžos, kad pacietības mērs ir pilns.
Atbalstot Ilzi, esmu sapratusi, cik nozīmīgs ir šis atbalsts vientuļajām māmiņām. Te es domāju jebkāda veida atbalsts. Arī neilgais laika sprīdis, ko viņai ziedoju stiprinot viņas garu un varēšanu.
Ejot raudzībās, mēs reizēm neredzam to māmiņas ikdienas otru pusi. Māmiņas noteikti novērtēs, ja kādreiz pieteiksiesties palīgā nomazgāt traukus, vai paauklēsiet mazuli, kamēr mamma ir dušā, veikt kādus tīrīšanas darbus, aiziet uz veikalu, palaist mammu uz frizētavu vai manīkīru, jebko, kas atvieglotu viņas ikdienu. Vizmaz dariet viņām to zināmu, ka jūs labprāt viņas atbalstītu un ziedotu savu laiku.

Jau dzīvojot kopā- rūpes par bērnu uzņēmos viena- bieži pieķēru sevi pie domas- ka man tas ir gan jau kaut kā jāiztur, jo nemitīgi kašķi, manis noniecināšana...
Atceros sēdēju uz dīvāna un histēriski raudāju un lūdzos, ka gribu atpūsties kaut uz stundu no bērna- esmu pārgurusi...
Tagad, kad esmu viena situācija ir pavisam savādāka, bērna tēvs aktīvi iesaistās bērna audzināšanā un man pašai arī ir vieglāk, jo zinu, ka man ir jārūpējas tikai par bērnu un sevi- nevis vēl kādu...
Dīvaini- kapēc vīrietis mainās tikai tad, kad sievieti ir jau pazaudējis...