Mums laulības līgums nav, nemaz neuzdrošinos domāt ka kaut kas varētu tāds notikt, ka šis līgums būtu nepieciešams.
Manuprāt tas vairāk attiecas uz turīgiem cilvēkiem ar vērtīgiem īpašumiem.
Tā, kā abi esam jauni un nekas diži vērtīgs mums nepieder...
Nezinu, laikam par šo tēmu man ir pārāk maz informācijas.

Laikam esmu naiva, bet neatbalstu laulības līgumu. Mums tāda nav. Pirms kāzām par to runājām. Bet mūsu abu viedoklis - tad nav jēgas precēties. Mani pat aizvainotu tas, ja vīrietis piedāvātu ko tādu slēgt, es tad noteikti padomātu vēlreiz, vai vēlos ar šo cilvēku precēties. Man laulības nav darījums, bet svēta savienība.

es arī uzskatu, ka laulību līgums ir pilnīgi normāla lieta.Mums gan tāda nav, toties pirms mēs apprecējāmies, tika ņemts īpašums, kurā dzīvosim līdz un pēc kāzām, ar bērniem utt. utjp.. un īpašumu vīrs vēlējās ņemt uz sava vārda. Kā zināms, kas iegādāts līzd laulībām, tas nepieder abiem, tāpēc es vēlējos, lai šis īpašums pieder mums abiem. Un uz abu vārdiem šis īpašums šobrīd arī ir. Ja gadījumā gadīsies šķiršanās (tfu,. tfu), tad es ar bērnu noteikti nebūšu uz ielas. Pretējā gadījumā tas varētu būt normāls scenārijs. Tas arī var būt atbilde uz jautājumu par oficiālas laulības plusiem, kas bija vienā forumā

Laulība, tā "pliki" skatoties, ir darījums!
(Nenoskalpējiet mani tagad )
Un attiecīgi tad pie tā piederas arī laulības līgums.
Nē, man pašai tāda nav! Bet atbalstu šo praksi un iespējams kādā brīdī to noslēgšu. Nav mums tā īsti, ko dalīt šobrīd... biznesa arī nav...
Tas ir ne tikai nodrošināšanas gadījumam, kad cilvēks nepilda savas saistības, bet arī situācijām, kad cilvēks, piemēram, nomirst... Daudzas mantiskās attiecības risinās savādāk, kad ir noslēgts laulāto līgums, kas konkrēti nosaka, kas kuram pieder.
Viens piemērs: sieva manto naudu no tantuka un pa šo naudu laulības laikā tiek iegādāts nekustamais īapšums. Vīra nāves gadījumā, sieva mano tikai pusi no šī īpašuma, pārējais sadalās mirušā vīra bērniem. Un ja nu vīram ir citi bērni vēl, ne tikai kopīgi ar tā brīža sievu? Laulības līgumā konkrēti atrunājot, ka iegādātais īpašums ir sievas, tas vīra nāves gadījumā dalīts netiek...

Ja ir manta ko dalīt ,tad var slēgt līgumu....
Tas pat būtu vajadzīgs, lai šķiroties nebūtu
neskaidrības un trakošanas, kas nu kuram būs...

Laulības līgums, kā jebkurš cits līgums, ir nodrošinājums gadījumā, ja kāda no pusēm nepilda savas saistības. Cilvēks nekad nevar būt 100% pārliecināts ne par sevi, ne par otru. Arī attiecībās, kas sākumā šķiet kā visu sapņu piepildījums.
Ja pāris būs pilnīgi pārliecināts par savām attiecībām un to nopietnību, tad vēl jo vairāk nebūtu pamata uztraukties par šāda līguma noslēgšanu un no tā izrietošajām sekām, to tās, visticamāk, nekad arī neiestāsies. Savukārt, ja cilvēki nav pilnīgi pārliecināti par nākotni, tas ir lielisks nodrošinājums, lai šķiršanās gadījumā nesaietu pilnīgos "ragos", dalot mantu.

Es pat nezinu, kamēr vēl nedomāju par precībām, tikm ēr arī neesmu iedziļinājusies šajā lietā, bet ā ka'tagad mums nav ko dalīt tad itkā nav jēgas, bet ja vēlāk būtu?? Bet vai nāksies dalīt? Gribētos jau ticēt ka ne!!

Lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka nekā liela ko dalīt nav, tomēr ar laiku tādas lietas, piemēram, dzīvoklis var parādīties, un ko pēc tam, piedzīvot lieku stresu?! esmu par līgumiem!

Pirms gada mans Vīrietis teica, ka neprecēšoties, ja būs laulību līgums... tas jau esot neuzticēšanās. Tagad domā citādāk. Es uzskatu, ka laulību līgums ir normāla prakse, ja ir īpašumi un bizness. Tā teikt, ir, ko dalīt, ja nu kas. Tāpēc noteikti slēgsim laulību līgumu.

Mums ir lauliibu liigums, nosleedzaam taapeec, ka viiram ir daudz dariijumi, kur tad man buutu vienmeer jaaskrien un jaaparakstaas, ka es tiem piekriitu, bet taa kaa mums ir lauliibu liigums, tad tas atkriit. Taapeec arii nosleedzaam.
Un nav ne mazaakaa doma par shkjirshanos, ja nu (tpiu, tpu, tpu) taada pienaaks, tad es tik un taa nekaaroju viira iipashumus, tad aizietu ar to, ko atnaacu.

Man tā šķiet ļoti korekta prakse, jo nekad nevari būt pārleicināts par visu, jo ne viss ir mūsu spēju un varēšanas ietekmes jomā.

Piem, mainās situācija ārpus mūsu laulības, piem. ekonomiskā situācija, piem. vīrs/sieva uzbliež savu biznesu, viss iet uz urā, izdomā paplašināties, ieķīlā īpašumu, beigās kaut kas noiet greizi un ģimene paliek gan bez biznesa, gan īpašuma.;

man skiet nosledzot ligumu,mes jau esam gatavi tam,ka skirsimies.Mes precemies ar domu,ka skirsimies un tas jau neskiet normali.Tad jau labak vispar nepreceties.
Es precejos ar parliecibu,ka precos uz muzu un ja nav sadas sajutas,parliecibas,tad prieks kam preceties???