Es ļaujos ēšanas izvirtībām! Ārā līst lietus,bet es sēžu siltumā,satinusies segā un baudu savu bērnības ķēpāšanās ēdienu... Kāpēc ķēpāšanās un kādu tad īsti ēdienu?! Tās ir baravikas,baravikas.....

Jā beidzot,beidzot,man baravikas ir mājās tik daudz,ka es ļāvos sevi noslogot ar tik smago ēdienu,bet tajā pašā mirklī sevi beidzot palutināt,ar tik sen neēstu gardumu!

Visvienkāršākā un visgrašīgākā recepte, ko es zinu baravikām! Tāda,lai sajustu to īsto un patiesi labo garšu!

Tātad baravikas ņemam un ejam salasam mežā...Nesam mājās,tīram,mazgājam,griežam un liekam uz pannas!

suloties...

Tā kā man bija viņas ļoti daudz,tad liku uz vienas pannas tikai un vienīgi kātiņus suloties un uz otras galviņas!

Kad viss tas bija izdarīts un viss bija saplacis,tad saliku visu kopā vienā lielā pannā!

Pievienojot īstu lauku sviestiņu cepu,līdz karamelizēti brūnai krāsai... Bet tikmēr,kamēr baraviciņas cepjās, citā pannā apcepu pusgredzentiņos sagrieztus sīpoliņus!

Sajaucu sīpoliņus ar beciņām kopā,pieberu nedaudz šķipsniņu piparus un šķipsniņu sāli-viss gatavs!

Un kā es šo gardumu ēdu? Nē,jūs laikam nodomāsiet ka ar kartupeļiem vai ko citu...? Es ēdu ar rupjmaizi,liekot ar karoti virsū maizes šķēlītei!!!Ņam,ņam ! Un izmantoju rupjmaizes šķēlīti tā,ka pamērcēju viņu pannā,kur palika eļļiņa no ceptajām baraviciņām,kas tas ir pa gardumu...Ai tā bērnība,bērnība....