Visu uz pasaules

nosiguldas
nosiguldas 20. jūlijs 2010 20:58
557

Kādā februāra vakarā es darbā kāpu pa trepēm uz leju un man pretī nāca vīrietis, kas pacēla acis un tā nu sākās, kā man likās, manā dzīvē laimīgākie divi gadi.

 

 

Negulētas naktis gatavojot kopēju projektu, laivu braucieni, pilns kabinets ceriņiem. Vēl jo projām mīlu ceriņus, tie manā dārzā sastāda nozīmīgu vietu, kaut pagājis jau krietns laiks.

 

 

Savos deviņpadsmit iekļuvu avārijā, pēc kā ilgi kliboju, man likās ka nevienam neesmu vajadzīga. Savās dusmās uz visu pasauli, izlēmu atriebties vīriešiem. Daudz lasīju tai skaitā arī medicīnas grāmatas, izteikti meklēju padomu kā pakļaut vīrieti un man tas izdevās, kad sapratu, ka pareizi pieskaroties dejas laikā vai vienkārši padodot kādu priekšmetu var panākt rezultātu, mani pārņema neviltots prieks. Nu liekās ir sasniegts tas uz ko tu tiecies, bet tad tu saproti, ka tādas attiecības nemaz nav vajadzīgas un bēdīgākais, ka tām aizejot līdz aiziet arī daļiņa no tevis.

 

 

Tā nu tas sākās, kādā sarunā ar draudzenēm nosmējos, ka viņš noteikti ar sievietēm arī guļ ar reglamentu, kad sapratu ka esmu iemīlējusies, nekam vairs nebija nozīmes. 

 

 

Es gan melotu, ja teiktu, ka es nezināju, ka viņš ir gļēvulis, ka sveši bērni viņam nav vajadzīgi, bet es biju laimīga, jo mīlēju.

 

 

Es mācīju viņu sevi mīlēt, kā pieskarties, kā glāstīt, sākumā tas likās tik vilinoši, tu brauc troleibusā netīšām atsitoties ar roku pret logu tu jūti viņa rokas, pār muguru pāriet trīsas. Tu viņu jūti dienu un nakti arī tad kad viņa nav blakus. Kad izlēmām izšķirties, lūdzu lai viņš tikai man nepieskarās, un protams viss tas turpinājās.

 

 

 Divi gadi paskrēja nemanot, es paliku stāvoklī un nokļuvu slimnīcā. Bija vakars, es raudāju, viņš sēdēja man blakus un mierināja, pēc tam maigi noskūpstīja un atvadījās līdz rītam. Vairāk es viņu neredzēju. Pēc 6. mēnešiem nomira mūsu kopējā meitiņa. Noriņa nodzīvoja vienu dienu, kad viņa piedzima, daktere pienāca pie manis un teica, tagad tu meitiņ vari kliegt un es kliedzu, es zināju, ka bērniņš ir dziļi neiznēsāts un viņš nedzīvos, bet kad māsiņa ienāca un jautāja, vai vēlos redzēt savu meitiņu es nevarēju pateikt “nē”.

 

 

Viņa gulēja inkubātorā, maziņa, dakters teica, ka viņai esot auksti, es uzliku roku uz kupola un mazulīte dziļi ievilka elpu it kā gribētu no manis atvadīties. Pēc divām stundām man pateica, ka viņa nomira.  Salauzta morāli un fiziski, tad tikai tu saproti, kas pa īstam ir tavi tuvākie un kas ir īsta mīlestība, nevis vienkārši vārdi, bet pie šiem vārdiem tu jūti, kā sirds sažņaudzās un sāp. Kad piezvanīju un paziņoju par meitiņas nāvi, viņš auksti atbildēja, man vienalga.

 

 

Katra darbība nes līdz pretdarbību, iestājas sekas. Es taču visu sapratu, zināju, vajadzēja apstāties, bet neapstājos.

 

 

Un tomēr dzīve iet uz priekšu, cēlos un gāju. Te nu es esmu- laimīga, 'tagad četru bērnu māmiņa, trīs jau lieli,bet brīnumiņam tikai divi gadiņi!

 

******

 

Dažkārt jāpiedzīvo vissmagākās ciešanas, lai nokļūtu līdz laimei un iegūtu mīlestību....

 

Mīlestība rožu laikā. Piedalies arī Tu un pastāsti savu mīlas stāstu>>

 

{smallpic:2}

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
22. jūlijs 2010 15:49

Es kad lasu šādus stāstus,man tā sažņaudzas sirds.Bet par laimīgām beigām man liels prieks!Dace

suplacivit 21. jūlijs 2010 19:03

Dažkārt jāpiedzīvo vissmagākās ciešanas, lai nokļūtu līdz laimei un iegūtu mīlestību....

Pilnība piekrītu šai atziņai, jo tikai tas, kas zin, kas ir elle, spes novērtēt paradīzi.

sandija 20. jūlijs 2010 22:15

Skumjš, bet patiess stāsts..iz dzīves. Paldies!