Viss būtu labi, ja zinātu, ko pati gribi

hiperkeri
hiperkeri 4. jūnijs 2010 21:22
570

Mūžīgais jautājums - būt vai nebūt?

 

{smallpic:1}

Pirmkārt, mēs, sievietes, esam pašpietiekamas, pārliecinātas: stāsti par supersievietēm mums jau zināmi dažādās variācijās: gudras, kurām pat skaistums netraucē, vienvārdsakot, dabas māte mūs izveidoja katru par balvu, jo mēs visas esam pelnījušas vislabāko.

 

Otrkārt, nesen dzirdēju sakarā ar "Sekss un lielpilsēta 2" ņujorkiešu sieviešu stāstus TV. Viņas attiecības grābj kā zvēri - pat paralēli vairākas.

 

Un te es aizdomājos. Vīrieši ar vairākām - varoņi mīlētāji, bet stereotips par sievietēm - ne tik daiļskanīgs. Katrā gadījumā - ko labāk izvēlēties: visas tās attiecību padarīšanas vispār sūtīt ellē ratā vai tomēr kaut klo censties? Nupat youtube noskatījos "puņķainos" video par aizkustinošiem bildinājumiem, jo mans pašreizējais draugs sapnī redzēja, ka esot mani bildinājis. Mana reakcija:kāzas bij? - Nē (nopūta. Laikam atvieglota).

 

Esmu tā, kas laikam tomēr nav radīta mīlestībai un to neizprot. Sapratu, ka gluži vienkārši to nespēju! Jūtos pati kā medniece, lai arī kāds oksimorons tas arī nebūtu, kas iekaro puisi un tad zaudē interesi, jūtos, it kā pati būtu caurumcauri sačakarēta!

 

Jau pasen man bija viens sakars ar pusi, kas neko neprasīja, kad pie viņa ierados, tomēr es devu visu 9laikam būs tas erotiskais stāsts jāuzcep, bet par to vēlāk). Tad es pati pazudu no viņa - jutos, it kā būtu uzspiedēja, tomēr pēdējie viņa vārdi bija: es tevi ļoti gaidīšu. Nu, un laiks pagāja, es paslēpos. Neko.

 

Un tagad, kad man ir attiecības, es nevaru nedomāt par viņu. Jūtos it kā psiholoģiski krāptu savu draugu tik vien ar to, ka pie sevis pieminu otra vārdu un ikdienā eju pa ielu, kur viņš dzīvoja, jo klusībā ceru viņu sastapt. Vienreiz tas pat izdevās - viņš bija draugu pulkā, tomēr acis, mani ieraudzījušas, bija bēdu pilnas.

 

Tā. Tagad ir jāsaņemas un jāturpina.

 

Un tā - ja jau ir man ir noliedzoša attieksme pret ilgstošāku plānu kalšanu ar tagadējo, izsapņota fantāzija par sen bijušo, tad kāpēc nākotnē vispār prātot par tik daudz sarežģījumiem? Es savos 21 gados jūtos vienlaikus jauna un naiva, bet daudz pārdzīvojusi, tad gribu atļauties tos vīriešus sūtīt ellē ratā, attīstīties, būt skaista pati priekš sevis, smelties enerģiju no dabas un ;pozitīviem darbiem, ikdienas priekiem, mirkļiem iz pagātnes, kuru jau minēju, kas man liek pie sevis smaidīt, radīt ap sevi to noslēpuma miglu, to maģiju, kas citus pievelk, jo sieviete nav sieviete bez noslēpuma... un sākas jauns riņķa dancis? Ak, nē....

 

Foto: healmysick.wordpress.com

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
laurelii 5. jūnijs 2010 11:45

man arī ir bijis līdzīgi,ka likās,ka mīlestība jau nav priekš manis,ka vīrieši kļuva neinteresanti utt,bet kaut kā viss mainījās momentā,kad to vismazāk gaidīju,momentā,kad likās,ka vairak pretējā dzimumā vilties nevar un paskat-pēc gada esmu te-precēta,gaidu mazuli un pilnīgi citās domās par pretejo dzimumu.