Vientuļā sala 3

Ardlem
Ardlem 10. februāris 2016 17:24
2351

                 Man bija mana Cerība – jāņtārpiņš, kas gaismoja manu būdu. Man bija mana Mīlestība – rozā kvarca kristāli, kas sildīja manu sirdi. Arī manas salas migranti dzīvojās kaut kur nomalē un es tos gandrīz nemanīju. Šķita, ka dzīve uz manas vientuļās salas kļūst pilnīga, tomēr vakaros uzmācās neizsakāmas skumjas. Es ilgojos pēc kaut kā tāla un nezināma…

                Kādā pievakarē sēdēju pie ugunskura un vēroju, kā jūrā aiziet peldēties saule, lai rītā atkal atgrieztos pie manis. Kad pēdējie saules stari skāra pamali, es sadzirdēju šļakstus un ķildīgas balsis. Manai salai tuvojās neliela laiva. Kad laiva piestāja krastā, no tās izlēca divi mazi vīreļi un izcēla palielu lādi.

                -   Ja nu mēs šeit neatrodam vajadzīgo atslēgu? – viens no vīreļiem kašķīgi vaicāja otram.

                -   Tu gribi, lai mēs turpinām kaut kur airēties un mūs beigās apēd haizivs vai iznīkstam no slāpēm un izsalkuma saules staros jūras vidū? – atjautāja otrs un uzrūca – Palīdzi iznest lādi krastā!

                -  Šī jau ir piektā sala, uz kuras mēs meklējam to nolādēto atslēgu! – pirmais turpināja kašķēties, tomēr palīdzēja stiept pēc skata pasmago lādi.

                Nokļuvuši krastā, vīreļi smagi elsodami atkrita smiltīs atvilkt elpu. Ziņkāres dzīta piesardzīgi tuvojos viņiem – jāuzzina tak, kas par nelūgtiem viesiem ieradušies uz manas salas! Un tā lāde! Kas gan tajā ir iekšā?

                 -  Labvakar – sveicināju vīreļus, pienākot tiem klāt.

                 -  Vai, nē! – viens no vīreļiem aši pietrūkās kājās un aizmetās aiz lādes. – Netuvojies!

                 Otrs neuzticīgi paskatījās uz mani, tomēr turpināja gulēt smiltīs un neko neteica.

                 -  Ko jūs meklējat? – es tincināju tālāk.

                -   Lādes atslēgu! – norūca smiltīs guļošais vīrelis. – Tikai Tu tāpat nezināsi, kur tā ir.

                -   Kāpēc Tu viņai atbildi? – iespiedzās vīrelis aiz lādes. – Ja nu viņa ir spiedze! Ja nu viņa ir speciāli atsūtīta, lai mūs nogalinātu un paņemtu mūsu lādi? Man ir bail no viņas.

               -   Zini? – norūca pirmais vīrelis. – Esmu tik ļoti noguris, ka man ir vienalga. Un tad viņš vērsās pie manis:

               -  Tu taču mums nevarēsi piedāvāt kādu guļvietu un mazliet ēdamā, ja?

               -   Varēšu gan! – es, brīdi apsvērusi un nopētījusi abus vīreļus /viņi neradīja bažas par draudiem/, atbildēju. – Nāciet uz manu būdu! Tā ir pietiekami liela, lai pietiktu vietas mums visiem.

                No rīta mani pamodināja kņada. Abi vīreļi atkal strīdējās. Viens no viņiem gribēja doties meklēt atslēgu tūlīt, otrs iebilda, ka viņiem bez manas palīdzības neiztikt, jo viņi nepārzinot manu salu. Uz ko pirmais atbildēja, ka nevar zināt, kas ir padomā man, varbūt es gribot viņus nogalināt un visus lādes dārgumus atstāt sev?

                 -   Mīļie mani viesi, - es iejaucos vīreļu strīdā. – Kā jums kas tāds var ienākt prātā!? Ja jau esmu ielaidusi jūs savā būdā, tad novērtējiet to, nevis meklējiet slēptus neesošus nolūkus! – es biju mazliet pikta.

                 -  Jā, bet mūs brīdināja, lai mēs neuzticamies nevienam!

                 -  Kā lai mēs zinām, ka Tu mums nenodarīsi pāri?

                 -  Jūs to nevarat zināt! – es biju sadusmojusies. – Tāpat kā es nezinu, vai jūs nenodarīsiet pāri man? Varbūt jums tur lādē ir citās salās salaupītie dārgumi un nu jūs esat ieradušies pie manis, lai aplaupītu mani? – mani mazliet biedēja pār manām lūpām laistie vārdi, tomēr es biju nikna un nespēju apstāties.

                Šai brīdī ārpus manas būdas atskanēja draiska dungošana. Pēc mirkļa manā būdā ienāca mazā meitenīte un priecīgi teica:

                 - Labrīt! – tad pievērsās vīreļiem. – Es sen jau jūs gaidīju! Ejam!

                 -  Uz kurieni? – vīreļi bija neizpratnē. Arī es nesapratu, kas notiek.

                 -  Jūs taču gribat atslēgt to savu lādi un redzēt, kas tur ir iekšā? – mazā meitenīte izbrīnījās par mūsu neatsaucību.

                -   Gribam, bet… - viens no vīreļiem samulsa.

                 -  Vai Tu mums nedarīsi pāri? – otrs neuzticīgi jautāja.

                -  Nē, tak! Ejam! – meitenīte saņēma abus vīreļus katru aiz savas rokas un devās laukā no būdas. – Es zinu, kur ir meklējama lādes atslēga! Tā ir noslēpta ūdenskritumā salas otrā pusē, - viņa mums skaidroja un pievērsās man:

                 -  Paņem līdzi arī savu jāņtārpiņu un kristālus, noderēs!

                 Ātri sakravāju mugursomu, kurā ieliku gan šo to ēdamu un dzeramu, paredzot, ka ceļš nebūs īss, gan arī savu jāņtārpiņu un kristālus un mēs devāmies ceļā.

                 Pēc brīža mēs bijām pie ūdenskrituma. Tas plūda lejup no nelielas klints un klints pusē veidoja tādu kā alu.

                  -  Atslēga ir alā! – mazā meitenīte mums teica. – Jums ir līdz tai jānokļūst un tā jāpaņem.

                 Tikai nokļūt tai alā nebija nemaz tik vienkārši. Nekāda taciņa uz to neveda un vajadzēja rāpties pa klinti. Mēs stāvējām un nesapratām, ko lai iesāk? Abi vīreļi kārtējo reizi sāka strīdēties par to, vai vispār viņiem ir vajadzīga šī atslēga, vai tomēr labāk nedoties prom un atstāt lādi šeit – uz manas salas, vai atslēga tiešām ir tur, un vai tā vispār derēs lādei?

                   Kamēr vīreļi strīdējās, es sakūru mazu ugunskuru un pēc brīža bija gatavas nelielas pusdienas. Aicināju visus piesēst un apdomāt plānu, kā nokļūt alā? Izlēmām, ka uz alu dosimies visi. Novijām sasaiti, lai kāds no mums nenokrīt no klints, un devāmies ceļā. Tas bija brīnumaini, kā neizlēmīgie, šaubīgie un bailīgie vīreļi, gājienā uz alu, pārvērtās par drosmīgiem un pārliecinātiem vīriem. Viņi gāja pirmie un nodrošināja man un mazajai meitenītei ceļu.

                     Alā bija tumšs – lai kliedētu tumsu, noderēja mans jāņtārpiņš. Atslēga bija paslēpta grotā, kuras atvēršanai bija nepieciešams kristāls. Tomēr beidzot tā bija mums rokās! Tā bija maza smaragdzaļa atslēdziņa, kas mirgoja mana jāņtārpiņa gaismā. Ieliku atslēgu savā mugursomā un mēs varējām doties atceļā.

                     - Jā, tā der šai lādei! – priecājās viens no vīriem, kad lādes vāks atsprāga vaļā.

                     -  Kas gan tur ir iekšā? – ziņkārojām mēs visi un lūkojām  lādes saturu.

                    Lādē atradās neliels maisiņš un vēstule. Vēstulē bija rakstīts:

                    -  Jūs visi esat veikuši garu ceļu, lai nokļūtu līdz atslēgai, kas atver šo lādi. Un vēl garāku ceļu jūs esat veikuši sevī, lai pārvērstu savas bailes drosmē, savas šaubas pārliecībā. Tāpēc te ir jūsu balva – Ticība.

                   No maisiņa izkrita trīs sudrabaini balti mirdzošas pērles. Katram tika pa vienai. Vīri devās atpakaļ uz savām mājām, lai pastāstītu par lādes saturu un saņemto dāvanu, bet es atgriezos savā būdā un visus savus dārgumus saliku vienkopus. Nu man bija Cerība, Mīlestība un Ticība.

                     - Kādu dienu es šo salu pametīšu! – es nolēmu un devos pie miera. 

 

p.s. foto no interneta

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies