Vienkāršāka dzīves uztvere. 3. solis
Mantas tavā dzīvē.
Dažas dienas atpakaļ neveiksmīgi/veiksmīgi nolauzu abus papēžus vesela kapitāla vērtiem zābakiem. Neveiksmīgi, jo biju tālu prom no mājām. Šoka moments "ko nu darīt?", nolaužot pirmo papēdi, ātri tika pārvarēts. Iztaisnoju muguru, uzliku smaidu uz sejas un turpināju ceļu, it kā nekas nebūtu bijis - nu jā, protams, diez ko ērti nebija tipināt uz vienas kājas pirkstgaliem bez papēža pamatā, bet es tiku ar to galā. Ticu, ka no malas (ja vien speciāli nelūrēja uz kājām) nemaz nevarēja pateikt, ka ir kāda ķibele ar apaviem. Galvenais ir saglabāt mieru, stāju un līdzsvaru. Nolūzis papēdis nevar kļūt par dzīves lielāko traģēdiju - tas ir TIKAI PAPĒDIS! Kā teica Nymph - "labi, ka tikai kurpes papēdis, nevis kājas papēdis". Un viņai ir taisnība :)
Tuvojoties mājām, nolūza arī otrs papēdis. Un tad gan man uz brīdi ieslēdzās dusmu režīms - jo te nu es saskatīju kurpnieka paviršo darbu. Ne velti šī kurpnieka pakalpojumus vairs neizmantoju (jo iepriekš viņš pamanījās sabojāt arī citu apavu pāri) - mazā ciematā šāda paviršība nav pieņemama ... nē, patiesībā paviršība nav pieļaujama nekur!
Vai es devos izteikt pretenziju kurpniekam? Nē! Ne man čeka, nekā - ej un pierādi, bet bendēt nervus es nevēlos. Vislabākais sods šādam strādniekam ir zudis klients. Vienam zaudējums, citam - ieguvums :)
Bez tam, tie ir tikai zābaki - tas ir nieks, salīdzinot ar citām problēmām šajā pasaulē. Un katrā momentā ir jāsaskata pozitīvais. Šajā gadījumā pozitīvais bija pat ļoti pozitīvs - labi, ka papēži nolūza PĒC svarīgā pasākuma, uz kuru es biju devusies :D
Mēs tik ļoti pieķeramies mantām. Pat pārāk. Pārdzīvojam par sadzīviskiem štruntiem. Domājam, ka nu bez tiem nekādi nespējam dzīvot.
Vakar, lasot grāmatu, tur parādījās viens interesants moments ar jautājumu - ja tev būtu ar kanoe jāpārceļas pāri upei (atpakaļceļa vairs nebūtu), kādas lietas tu ņemtu sev līdzi? Vai tavā laivā atrastos vieta 50 collu tv, modernam virtuves kombainam, slavenu dizaineru apģērbu kolekcijai, greznai porcelāna trauku servīzei? :D Un tagad aizdomājies, kas tad būtu tik vērtīgs, lai mazajā kanoe dotos ar tevi tavā jaunajā dzīvē? :)
Uztver šajā dzīvē visu vienkāršāk. Nepārdzīvo par zudušām/sabojātām mantām. Tās ir TIKAI mantas, bez dvēseles. Koncentrējies uz patiesām vērtībām. Un dari tā, lai tev nebūtu jāpārdzīvo par visvērtīgāko, ko tu vari zaudēt - LAIKU!
Foto: youqueen.com
Nu, vienīgais, kas mani glābj ir pasmiešanās par sevi.
Kā teici, varbūt vienkārši neņemt visu pie sirds gan runājot par pagātni un vispār arī par nākotni, jo tā arī dara raizes. Būt šeit un tagad. 
Izklausās pēc jaunā dzīves moto. 
es aizdomājos, ko ņemtu līdzi...
pat nezinu....no vienas puses nekas nav tik vērtīgs, lai bez tā nevarētu turpināt savu dzīvi... komforts lietām tas jau ir cits jautājums... sentimentālas atmiņas par kādu servīzi, vai tortes lāpstiņu tā jau cita opera... bet abolūti nekas nav tāds pēc kā raudātu, ja būtu jāuzsāk jauna dzīve bez šīm lietām. Nu visticamāk mazā koferītī saliktu ģimenes lietas, kuras nodotas lietošanai no paaudžu paaudzēm.
Pie tā ir jāstrādā, tas nenāk viegli
Bet pagātne ir pagātne, tā ir pagājusi un nav labojama, taču no tās ir jāmācās 
Nevar iestrēgt pagātnes notikumos, jo tie novērš uzmanību no tagadnes 
Vairāk nepārdzīvoju par zudušām/ sabojātām mantām, bet par situācijām, kad nākas izgāzties sabiedrībā. Grūti sevi nomierināt ar to , ka pēc pāris dienām neviens jau to vairs neatcerēsies.
Ooooj, kā Tevi saprotu par nolūzušiem papēžiem
Tikai Tev vēl dubultā, man vismaz viens bija nolūzis... pirms gadiem 6, labi, ka nebiju tālu no mājām, arī tēloju, ka man ir "neredzams" papēdis. Pie sevis gan piktojos par to, kurš uztaisīja tādu sliktu papēdi 