Vēstule

hiperkeri
hiperkeri 5. aprīlis 2013 12:03
697

Šoreiz manā dzīvē ir pārdomu diena.Nebūs nekādas spridzekļošanas vai pārasprātīgu spriedienu.Es gluži vienkārši pamodos ar domu-vai esi laimīga? pirmais-protams,jā,kā vienmēr...un tad es padomāju.Vai tiešām pilnīgi viss,ko es daru,sagādā man šo sajūtu??

Un es gribu arī jums katrai pajautāt-nu,kā tad ir?

Laikam jau līdz ar pavasara skapja tīrīšanu līdzi nāk pienākums kādu kaktiņu no drazām iztīrīt arī sevī.Manuprāt,šo jautājumu vajadzētu uzdot biežāk,tas rada tādu tīrības sajūtu neskaidrās situācijās..

Pavisam nesen man līdz ar tapetēm istabā nācās noplēst arvien jaunus kompleksus-līdz ar pieaugošo stresu nācās nomest pāris kilogramus(nē,ne jau apzināti.neesmu no svara vērotājām.Taču šādas lietas vienkārši nevar nepamanīt),un-hei,hei-kā jums liekas,tieši no kurienes tas viss pazuda? Jā,tur,kur sāp visstiprāk.No krūtīm.Jā,man jau tā bija mazas krūtis,taču tagad tās ir vēl mazākas par bulciņām,kādas es parasti apēstu...Un mūsdienās vienkārši nevar iziet laukā,lai visur nerēgotos krūtis.Visiem visapkārt(visām) ir krūšu kults-jo lielākas,jo labāk.Reklāmas,elki,varbūt kāda kaimiņiene,kuru Tu uzmani ar perifēro redzi,lai nenoceltu Tavu vīrieti..:D Vienalga,TĀS IR VISUR!

Tad nu padomāju,bet tā dziļāk-ja tagad taisītu krūšu implantu operāciju,pirmkārt,ko tas man maksātu,kādēļ es to daru,un kura dēļ.Vai sevis?? Vai tiešām es nevarētu sadzīvot ar savu mainīgo svaru un  šādu līdzi nākošo faktoru ? Tad jau man katru ceturtdienu vajadzētu ko nošķēlēt vai piešūt.Tad vēl uz implantiem ir daudz grūtāk noteikt kādu agresīvāku audzēju vai vēzi...plus vēl-ik pa pieciem gadiem tos implantus vajazētu nomainīt,un tad vēl tas laiks,kurš būtu jāpavada gultā kurnējot par sāpēm,kad viss dzīst,un arī gulēt uz muguras nedrīkstot..un kur nu vēl gulēt manā mīļajā pozā uz vēdera??? Skaidrs,kurā pusē tas cepums krīt..Taču pēdējais jautājums-kā labā es to darītu??Ja tikai sevis,atbildot godīgi-teiktu `nē`,jo acīmredzami,sabiedrības spiediens ir tik liels,ka to nevar nejust.Tāpēc man mājās nav televizora.

Tā kā šī tēma nu jau ir pārāk iztirzāta,lai to padarītu par nebijušu,labi,ieliksim to kādā kategorijā-vai esi laimīga savā ķermenī?

Laikam jau,ka pie tā man ir jāpiestrādā,jo šajā situācijā es neko mainīt nevaru,un,ja jau mainīt nevaru,tad jāmaina SAVA attieksme pret šo tematu. Nākas saprast,ka ķermenis nāk KOMPLEKTĀCIJĀ,un tās problēmzonas paliks tur pat,taču nemainot vispārējo proporciju un konfigurāciju.Tad nu var atviegloti uzelpot,jo kopumā jau laikam tomēr ir labi,kā ir un tieši ar sevi tādu,kāda esmu,es varu atļauties būt delveris,dāma,sieviete,bosiks,susurs un visi pārējie,kas manī mīt:)

Otra tēma-vai esmu laimīga savā darbā? Esiet godīgas-vienmēr ir kaut kas,kas maisa. Vienam tā ir priekšniecība,citiem kolēģi,dažam-darbu pārbagātība uz personīgās dzīves rēķina. Atkal-jautājums par attieksmi.Vai šis darbs man kopumā sniedz gandarījumu un tās nesaskaņas/grūtības ir tikai kārtējais akmens,kam jāpārkāpj pāri,lai tiktu uz Le Grande Finale?? To arī vajag sev uzdot..

Tās arī ir tās pāris no tēmām,kuras pašlaik esmu gatava apspriest,taču vēl ir vesela līnija jautājumu,kurus varētu(un arī vajadzētu) uzdot sev šajā laikā,kad ir jāiztīra vide ap sevi un sevī,lai mēs ziņās nelasītu vai neskatītu kādu kārtējo pavasara depresijas nomākto cilvēku izdarām kādu muļķību.

Jā,arī nopietnas lietas no manis var dzirdēt,taču apsolu-tas nebūs tā uz visiem laikiem:D

(dažkārt esmu tik mainīga kā pasaule,ka pati brīnos):D

Jauku visām dienu un lai veicas ar iekšējo eiroremontu:) 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
hiperkeri 7. aprīlis 2013 11:43

skaista atbilde:)
Jā,par to citātu-vispār jau varētu to visu paņemt arī no otras medaļas puses un no metaforiskās arī,taču tā kā man pirksti skrien pirms galvas,tad visu vēja ātrumā nevaru pat izrakstīt..Neesmu parastais blogeris,kas visu apdomā,un visu vakaru raksta,esmu ļoti spontāna un rakstu ne ilgāk par 10 minūtēm-tad,kad viss vēl ir svaigs un mani pārņēmis,tāpēc apskatu tikai to lietu,kā tā ir mani pārņēmusi.Gadās jau arī tādu pārdomu blogi,bet tas tā retāk..

misdiamond 6. aprīlis 2013 16:28

Vai es esmu laimīga? Sevī noteikti jā, jo esmu vesela, ar divām kājām un rokām un galvu, kas spēj domāt un pieņemt lēmumus... Es īpaši neatšķiros no citiem, kas ļauj man justies nomāli. Vai es jūtos laimīga visur? Mājās, darbā? Un vienmēr? Nē - taču! Ir labās un sliktās dienas, bet viscaur manas mīļākās dienas! :)

Patika doma ''hei,hei-kā jums liekas,tieši no kurienes tas viss pazuda? Jā,tur,kur sāp visstiprāk.No krūtīm''.
Par to palielināšanu vai samazināšanu - katrai savs viedoklis un prioritātes. Es dzīvi uztveru kā kaut ko brīnišķu un vienreizēju! :) Un ja ir kāda iespēja pēc kuras ilgojas sirds un prāts un tajā brīdī tas ir realizējams - es to daru! Un tikai sevis pēc - ne vīriešu! Un vai es tāpēc tās visiem bāžu acīs? - nē :) jo es, pirmkārt, gribu patikt SEV... un spogulis man atbild - jā Tu man patīc :)

... par darbu runājot... ir kāpumi un kritumi, rutīna un milzīga motivācija... rīti un vakari... tāpat kā dzīvē... vai laimīga? - ja reiz te esmu - tad noteikti jā, ja reiz nečīkstu un nemeklēju ko labāku! Labākais ir, ja nevari neko mainīt - tad maini attieksmi pret to un la, la, la ej uz priekšu!
Lai jauka diena! (F)

hiperkeri 5. aprīlis 2013 23:07

mjā,vienmēr atradīsies kāda superskaistā,kurai kaut kas sevī arī nepatīk.Jā,viss ir galvā:) mums laikam tas kompleksošanas gēns šajā valstī ir iedzemdēts dziļi,dziļi,ka vienmēr vajadzēs ko tādu,kas mums pašām nav..

smukaa 5. aprīlis 2013 19:48

(Y) par foršām krūtīm!

smukaa 5. aprīlis 2013 19:46

Kaut kā neesmu pamanījusi,ka manu mazo (smuko un stingro) krūšu dēļ,es būtu saņēmusi mazāk uzmanības apliecinājumus kā paziņa,kurai ir pilns C izmērs ;)
Viss ir galvā :D
No sākuma es nedaudz stresoju par izmēru,jo reāli esmu "liela" meitene un man pienāktos vismaz C izmērs,bet..tad man kāda sieviete,kurai ir izmērs aiz D,teica,ka esmu laimīga,jo kad man būs 40 gadi,manas krūtis būs turpat,kur tagad,bet viņējās - ap nabas līmeni :D (Nevienu negribēju aizvainot!)

loreta 5. aprīlis 2013 17:25

Pirma bērna piedzimšanas man bija C izmērs, bet tad tās sāka rukt, rukt un nu jau man ir tāds paknaps A :D Atdzīšos, ja man būs iespēja un stipra vēlēšanās, tad tās par izmēru palielināšu. Bet lai arī man ir ļoti mazas krūtis man tās patīk- tās ir tvirtas un nekarājas. Kā man teica viens vīrietis:" Ko tad ar tām lielajām, lai iesāk?! Vajag tādas lai ieguļ plaukstā" ;)

Rebeka 5. aprīlis 2013 14:33

Nu es mega milzīgas arī negribu, gribu proporcionālas augumam... esmu gara, slaida, neproporcionāli platu krūšu kurvi ( 80cm) un gandrīz vispār bez krūtīm... tā kā valkāju "īstos krūšturus"tas apģērbā esot neizskatos tik neproporcionāli un ir ok, bet patiesībā ir pavisam savādāk un es tad pati sevi redzu tā kā ir... un tas ko redzu man nepatīk ...

mazaa raganina 5. aprīlis 2013 14:28

Ak Dievs, es labprāt gribētu par vismaz 1 izmēru mazākas krūtis, nekā man tās ir. Man vienmēr ir bijuši kompleksi un ir joprojām manu milzīgo krūšu dēļ, turklāt ar manu mazo augumu tas vispār neiet kopā. Nopirkt veļu-neiespējamā misija! 8-|

banderoso 5. aprīlis 2013 14:28

Man ļoti patīk manas krūtis, jo tās ir kompaktas un ideāli atbilst manām auguma proporcijām. Māte daba nav mani apdalījusi, jo tās nav no mazākajām, bet reizē parūpējusies, lai tās nav par lielu un pārāk nekristu acīs :D

pece 5. aprīlis 2013 14:20

Man ar nesaprast tās, kuras grib lielākas krūtis, es gribu mazākas, bet viens gan ir skaidrs, skalpeli es negribu!

Man kaut kā šķiet, ka jāstāv pāri šiem mistiskiem kultiem, jo neticu, ka krūšu izmērs pēc modes, būs personīgās laimes un piepildījumu atslēga.

Rebeka 5. aprīlis 2013 14:12

Maināmies??? :D :D :D

kimbra 5. aprīlis 2013 14:06

Man šķiet, ka manas krūtis dzīvo savu, no ķermeņa neatkarīgu dzīvi- tās mēdz palielināties, ja tievēju un mēdz samazināties, kad pieņemos svarā :D Vispār, man vienmēr ir gribējies tādas maziņas, jo jau no 14 gadu vecuma esmu skriešanas fans. Tas mans izmērs tomēr biku traucē man aktīvi kustēties (pat ar visu sporta krūšturi). Un vēl blūzītes, žaketes nevaru sev norm.- ja krūtīs der, tad uz vidukļa divās kārtās var aptīt. Bet ja viduklī ir ok, tad uz krūtīm pogas sprāgst laukā!!! Vasaras kleitiņām uz lencītēm parasti krūtīm vietas par maz .... Priekš mana 34-36 izmēra tās noteikti ir neproporcionāli lielas un rada tādas masīvas ķermeņa augšdaļas iespaidu.....
Tā ka re- ir arī kāda, kas vēlas mazākas:)

Rebeka 5. aprīlis 2013 13:11

Es gribu silikonus un gribu tos sevis dēļ, lai justos apmierināta ar savu ārieni pati... citu acīm jau var uzvilkt polsterētu krūšturi, bet pašai uz sevi nepatīk skatīties spogulī kad esmu plika...

Par darbu... pamatdarbā, kuru strādāju, nav nekādas izaugsmes iespējas un nav arī nekāda labuma nevienam no tā ko daru, turklāt maz ir arī ko darīt, tāpēc esmu laimīga, ka esmu tikusi pie "mazās"haltūriņas, kas patiesībā ir daudz grūtāks un laikietipīgāks darbs, bet tas vismaz ir mana sirds lieta :)

Cerīte 5. aprīlis 2013 13:04

1.Man ir foršas krūtis (Y)Un tieši tādēļ ,ka viņas man IR-skaistas ,veselīgas un neapgrūtinātas.Un ja pa lielam -normālam vīrietim ir svarīga tā krūšu būšana jau tādēļ vien ka viņam tādu nav.Viss pārējais ir vajadzīgs tikai lai izrādītos draugiem un kaimiņiem.Un ja vēl godīgāk-ja jau viņš Tevi ''nocopēja '' ar mazām krūtīm ,tad kāpēc lai tagad pēkšņi viņam patiktu lielas?
2/Jau nopietnāk-darbs man ir kolosāls ,bet no lielās karjera'/profesūras,augsta līmeņa vadības posteņa/esmu jau apzināti atteikusies pa labu savai privātajai dzīvei.Esmu labs ārsts un operēju labi,bet gribu ari kaut ko citu savā dzīvē,jau šis līmenis prasa nežēlīgi daudz laika,nervu un negulētu nakšu.