Vecums

27. augusts 2012 14:30
497

Mans vecums, vai esmu veca, es negribu būt veca! – tie ir apsvērumi, kuri dažkārt pavīd mūsu prātā. Patēriņa tirgū vecums nav nekas labs, faktiski, tas nemaz neeksistē, jo pārdot var tikai kaut ko “jaunu”, bet kundzes gados uz žurnālu vākiem nemēdz likt. Liekas, ka jauns ir labi, bet vecs – slikti. Jogi cenšas izvairīties no šādu birku karināšanas un pieņem lietas tādas, kādas tās ir.

Tiesa, ar vecumu mēs kļūstam mazāk elastīgas visās nozīmēs – saites, muskuļi un kauli kļūst stīvāki un mēs varam novērot arī zināmu prāta “stīvumu”. Nodarbojoties ar jogu, kustinot un stiprinot mugurkaulu, mēs liekam artavu arī savā prāta un lēmumu elastībā. Kāpēc elastīgam būt ir labāk nekā neelastīgam?

Dzīve ir pārmaiņas, pārmaiņas un vēlreiz visaptverošas, maigas vai milzīgas pārmaiņas – viss plūst un mainās. Faktiski vienīgais drošais uz šīs zemes ir tas, ka pārmaiņas ir un būs. Tādēļ “vieglāka” dzīve ir tam, kurš, pieņemot mainīgos apstākļus, spēj turpināt uzņemto kursu (vai to mainīt), pielāgoties. Jūs taču zināt, ka jebkurš materiāls liecas tikai līdz noteiktam punktam, tad tas var lūzt.

“Es nedzeru kefīru, baidos no aziātiem, nekad neeju ārā no mājas svētdienās un neatbildu uz nepazīstamu numuru zvaniem”. Tā mēs mēdzam teikt, tā mēs mēdzam sevi pasargāt no pārmaiņām. Labi vai slikti... tas ir individuāls lēmums. Man ļoti patīk tas, kā jogas prakse mūs stiprina, atbalsta un iedvesmo savus mazos rāmīšus pataisīt mazliet lielākus un lielākus līdz brīdim, kad konstatējam, ka ar prieku aizejam svētdienā ar draudzeni uz izstādi, bet zvans no nezināmā telefona numura, izrādās, ir no draudzenes Amerikā. Varbūt arī no kaimiņu dzērāja, bet tas jau ir otršķirīgi, svarīgi ir ļaut sev brīvību dzīvot, piedzīvot katru mirkli.

Sievietēm sievišķā daba dod spēcīgu pārliecību “es zinu kā ir labāk”. Jo neelastīgākas esam, jo šī pārliecība apgrūtina gan mūsu, gan mūsu līdzcilvēku dzīves – mēs nespējam paiet pretim ne soli, nokāpt ne centimetru nost no savas iemītās taciņas. Pazīstami? Varbūt tomēr ir iespējami dažādi risinājumi? Šī pārliecība “es zinu kā ir labāk” visekstrēmākajā izpausmē pārvēršas rūgtumā, un tas jau ir patiesi skumji, jo šis rūgtums saindē dzīvi palēnām un pakāpeniski.

Ja neļaujamies šim rūgtumam, tad, neskatoties uz krunciņām, kuras vecumā nāk klāt, kļūstam viedas. Tas ir tā, ka kļūstam ne vien gudras, bet arī stipras un citus spējam atbalstīt, mīlošas un līdzcietīgas, saprotot apkārtējo uzvedības cēloņus, nepievēršam uzmanību sīkām detaļām un spējam apkārtējos iedvesmot, ļaujot katrā atklāties tam labākajam, kas katrā ir. Mēs spējam patiesi priecāties pašas par sevi un par to, ko spējam izdarīt. Joga ļauj šo mieru, spēku un viedumu sevī atklāt, tāds ir katrā sievietē.

Ar vecumu, dzīves pieredzi un, jā, arī piedzīvotajām sāpēm un zaudējumiem, sievietē aug arī milzīga izturība un motivācija strādāt ar sevi, iemantot harmoniju un mieru sevī, lai pēc tam ar to dalītos. To esmu novērojusi jogas nodarbībās. Steiga un dzīšanās pakaļ dažādiem spokiem mūsu dzīvē kļūst mazāk svarīga, jo ar vecumu mēs spējam labāk izbaudīt šo mirkli tepat un tādu, kāds tas ir, jo tas ir mūsos, tas ir mūsu un izpratnes atslēga ir mūsos. Tam vajadzīga arī drosme, un tā mums, sievietēm, piemīt visos vecumos, atšķiras tikai tās piepildījums un maksa par to.

Dažādi var lūkoties uz to, kas ir labs un kas nav. Tie ir nebeidzami meklējumi, garš un nebeidzams “ceļš pie sevis”. Joga dod instrumentus, lai būtu drosme un pārliecība šo ceļu iet, atrast savas atbildes un, jā, zināmā mērā arī distancēties no patērētājsabiedrības kultūras uzliktās birkas, ka ir tikai “jaunas un skaistas sievietes” un “visas pārējās”. Jaunums reiz vairs nav nekāds jaunums, bet miers sirdī, prieka dzirksts acīs un drosme, spēks to visu izdzīvot... tās, man domāt, ir vērtības, kas stāv pāri laikiem.

 

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kāda ir tava attieksme pret vecumu? Vai tev nav bail novecot?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
babina 28. augusts 2012 11:42

Novecot ir skaisti! Vai var būt varianti??? Nekad neesmu par to domājusi...kur vēl baidījusies, bet labi saprotu tos, kuri jūtas un ir vientuļi...

guakamole 28. augusts 2012 10:00

par ārējo izskatu neuztraucos, jo izskatos par kādiem 5-7 gadiem jaunākā, nekā esmu patiesībā.bet biedē tās iekšējās izmaiņas, kuras galvenokārt saistītas ar sievietes bioloģisko pulksteni

magone 27. augusts 2012 20:34

Mani nebiede vecuma izskats. Mani biede tas vecums, kuru uz ielas vairs neredzam. Loti gribetu laikaa iaziet no shis pasaulites, neklustot par nastu ne berniem, ne pansionatu personalam.

Noelle 27. augusts 2012 16:42

Mani laikam ne tik ļoti biedē fiziskais vecums (jo man ir pārliecība, ka būšu tāda baigi elegantā un koķetā kundzīte savā sirmajā vecumā), bet tieši morāls "stīvums", tas, ka mani bērni un mazbērni teiks - nu, kā Tu nesaproti - dators jau ir pagātne, tagad visu dara čips, kas ieoperēts aiz auss... :) Bail izkrist no aprites, iestagnēt...kļūt vecmodīgai.

fabrikante 27. augusts 2012 16:31

Kaut kādā mērā tas vecums biedē, protams. Īpaši izmaiņas, kas ir vizuāli redzamas. Tā kā esmu estēte, man tas ir svarīgi - kāda ir āda, figūra. Vārds ''vecums" man tomēr mazliet izraisa šausmu sajūtu:D

27. augusts 2012 16:06

visi mēs novecosimies, tas ir dabiski, tas ir normāli. jābaidas no cita. jābaidas no tā, ka mēs jūtisimies veci, "stīvi", iztukšotu un bez mazākas vēlmes dzīvot. a vecums – nieki vien. cipars pasē. :)

kalliope 27. augusts 2012 15:58

man nav bail, manuprāt, grumbiņām un balti sirmiem matiem ir savs skaistums

leksija 27. augusts 2012 15:38

Man reiz bija kolēģe, kurai bija paniskas bailes kļūt vecai! Dikti dīvaini šķita, jo tas kā nekā ir neizbēgams process...