Varbūt tas svarīgi tikai man.... eksistenciālas pārdomas.

Kerstyna
Kerstyna 4. oktobris 2013 11:03
1912

Šorīt pamodos pavēlu, iznācu virtuvē, kur mans vecākais jau bija ieurbies Tv, "Medikopterī". Tas ir seriāls, ko skatos ar zināmu ironiju, bet tieši šodien rādītā sērija pagrūda mani uz eksistenciālām pārdomām.  Medikoptera komandas daktere saelpojusies  kaut ko toksisku, stāvoklis smags, plaušas sabrūk, nav ar ko elpot, ir tikai viena izeja - plaušas transplantācija. Transplants atrasts, bet viņa no tā atsakās, un lūdz kolēģiem palīdzēt viņai aiziet, viņi to arī dara. Jāsaka, ka šoreiz medikoptera radītāji bija panākuši pilnīgu ticamības efektu, kas viņiem reti sanāk. Nu, labi, pie lietas - kamēr cepu kartupeļus brokastīm, tikmēr paspēju padomāt. Es strādāju NMP, darbs ir bīstams, kaut kas tāds vai līdzīgs , var notikt ar jebkuru, arī ar mani... Ko es izvēlētos - mirt vai dzīvot? Es, laikam, izvēlētos dzīvot, ja spētu izvēlēties,  cilvēks var dzīvot arī ar vienu plaušu.... Man ir divi  bērni, un  vairs nekādu tiesību riskēt, bet mans darbs - tas ir risks... Un ne jau tikai man, bet mēs ejam uz darbu un riskējam un esam laimīgi, kad dzīvi esam atgriezušies mājās, pie savām ģimenēm.

 Jā, nu reizēm uznāk tādas domas... pārdomas...

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
lotte 4. oktobris 2013 15:53

Kopš man ir bērni, jūtu, ka man vairs nav tiesību tādai greznībai kā sevis žēlošanai. Tātad - lai kas notiktu - skats tikai uz priekšu ;)
Par Kerstynas profesiju - cepuri nost (Y)

pece 4. oktobris 2013 13:18

Un vēl maza atkāpe par cilvēka dzīves vērtību - šobrīd, kā labi zināms, mūsu planētai draud pārapdzīvotība, sāk trūkt pārtika un īstenībā lielākā daļa cilvēku patērē planētas resursus, bet reāli nedod nekādu pienesumu nedz planētai, nedz sabiedrībai..... tas tā, paskatoties uz to visu no citas puses

pece 4. oktobris 2013 13:14 Rebeka

CIlvēks nevar nepārtraukti cīnīties par izdzīvošanu un galu savilkšanu un ar pilnu atdevi, pašaziliedžigi pildīt visus darba pienākumus ar +++ pieliekot vēl no sevis, kaut kurā brīdī iestājas aizsargreakcija - darīt tik, cik ir nepieciešams un ne grama vairāk. Zinu - nepareizi, ciniski, varbūt. Lai gan mediķi jau nav vienīgie, kas grēko, ir daudzi... sabiedrība kļūst kopumā vienaldzīgāka.....

Rebeka 4. oktobris 2013 13:03 Kerstyna

Nē nē, par žēlošanu tur jums piekrītu, un par panisku skraidīšanu arī...

Es domāju par gadījumiem, kad var palīdzēt, bet nepalīdz, jo ir vienalga. :(

Mans ģimenē bija mediķi( opis bija nodaļas vadītājs bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļā un ome bija medmāsa), tāpēc zinu, ka viņi spēj saglabāt vēsu prātu krīzes situācijās, šoreiz runāju tieši par negribēšanu palīdzēt, jo slinkums, jo par maz maksā utt.. iemesli, bet uz spēles ta liktas dzīvības...

Emmy 4. oktobris 2013 12:59

Ja par šo seriālu, tad šī sieviete bija smagi vēl apdegusi un izdzīvošanas iespējas bija niecīgas arī pēc operācijas, tāpēc labāk izvēlējās mirt, nekā dzīvi, ja tāda būti, pavadīt briesmīgā paskatā...tas nu par seriālu..es viņas vietā to pašu darītu...
Bet nu, šo ir grūti komentēt, jo nekad nevar zināt ko tajā mirklī domātu un justu...ir cīnītāji, ir kas padodas...negribētu visu mūžu būt dārzenis un apgrūtinājums citiem,sev..labāk mirt, nevis eksistēt, jo dzīve tad vairs nav

Kerstyna 4. oktobris 2013 12:57 cerite

Piekrītu Cerītei. Pacients nav jāžēlo, reizēm ir jānodara sāpes, lai palīdzētu. Ja mazs bērns ir applaucējies, nu man ir jānodara viņam vēl gauži, jo ir jādabū tas katetrs mazā rociņā, pa kuru ievadīt zāles. Ja es viņu žēlošu, es nekad nevarēšu iedurt, bet tas nenozīmē, ka esmu cietsirde drūmākā.

Cerīte 4. oktobris 2013 12:27 Rebeka

Viss nav tā kā izskatās-ārsta uzdevums NAV žēlot pacientu,bet gan ārstēt viņu un liekas emocijas tikai traucē pieiet visam ar vēsu prātu un cilvēkam palīdzēt.Kliegšana ,bļaušana,raudāšana un roku lauzīšana vēl nevienam nav palīdzējusi,tāpat kā haotiska skraidīšana un grābstīšanās ap slimnieku.Jo dakteris mierīgāks ,jo drošāk var cilvēks justies ka viņam tiks palīdzēts.

hiperkeri 4. oktobris 2013 12:17

Jā,Latvijā īpaši laikam ir varas iestādēm vienalga,kas notiek ar darbiniekiem.Ļoti žēl,ka tas ir jāsaka,bet tā taču ir! Cik līgumos ir kaut vai iekļautas apmaksas pēcstundām,kuru vietā tu jau sen varēji apčubināt savus mīļotos?? Cik veselīga ir tava darbavietas iekārta tavai veselībai?
Nezinu.mazliet skumji.

Kerstyna 4. oktobris 2013 12:11 Rebeka

Jā, tā ir rutīna, šausmīga. Saproti, reizēm ir tā, ka man sabraukta suņa ir vairāk žēl... Es esmu ilgi nostrādājusi NMP, esmu daudz ko redzējusi. Tas darbs cilvēku sadedzina. Es esmu no ideālistu gala, es mīlu savu darbu un daru to pēc labākās sirdsapziņas, bet mums vairs neļauj strādāt pēc labākās sirdsapziņas - ir jāstrādā - kā lētāk, nevis kā labāk. Tiek darīts viss, lai šis darbs paliktu pēc iespējas bezpersoniskāks. Tas iet šķērsām ar daudzu kolēģu pārliecību, arī ar manējo. Es nevaru nest atbildību par visiem saviem kolēģiem,, bet es droši zinu, ka manas stacijas darbinieki ies visur, esam briduši pa mežu, gājuši cauri ganībām, kur ganās mežoņgovju buļļi, rāpušies nestabilās celtnēs, es personīgi, esmu līdusi zem atraktiem mājas pamatiem, kur bija iestrēdzis pacients un vieta bija vēl tikai man. Un vēl, pacienti un aculiecinieki grib parasti, lai mēs izdarām visu un uzreiz, bet eksistē zināma kārtība ,kā un ko mēs darām.

Rebeka 4. oktobris 2013 12:02 pece

Nē nē, par to jau skaidrs, ka katram gribas, lai apčubina, bet šoreiz ne par to domāju, to jau arī nevar gaidīt.

Mans draugs strādā VUGD un no viņa esmu dzirdējusi vairākkārt, ka glābjot cilvēksu, NMP darbiniekiem ir pilnīgi vienalga vai viņš nomirs vai nē... bieži vien izskatās, ka slinkums, debīli principi un cilvēka dzīvība 0 vērtībā.

viens no spilgtākajiem piemēriem, ko atceros, bija, ka cilvēks tiek iznests no degošas mājas, pamatīgi cietis, atbraukusi NMP ekipāža, ugunsdzēsēji saka, kur atrodās cietušais ( atradās otrā pusē mājai) un tā vietā lai skrietu palīgā elpinātu, glābtu, viņi atbild, es pa tiem dubļiem tur nelīdīšu, nesiet šurp .

Un piemērs no manis pašas pieredzes. Man bija norovīruss, visu dienu vēmu... vakarā bija skaidrs, ka atūdeņošanās pamatīga, vemšana nepāriet, temperatūra tikai kāpj... man izsauca ātros... Ātrie protams uz slimnīcu veda.. viss OK, jauki laipni dakteri, bet kāda velna pēc nevarēja iešpricēt zāles, kuras aptur to slikto dūšu? Mašīna ceļš garš, pārgrieztu ģīmi mēģinu nepievemt viņiem mašīnu... ( varētu domāt, ka viņiem tādas zāles vienkārši nav līdz, bet draudzenei bija līdzīgs gadījums, un viņas ekipāžai tādas bija)

pece 4. oktobris 2013 11:53 Rebeka

Man šķiet, ka cilvēks (cietušais/pacients) gaida ne tikai profesionālu palīdzību, bet psihoemocionālu atbalstu, kas būtu jāsniedz tuviniekiem, nevis med.personālam un vēl tiek gaidīts, ka "viss" tiks izstāstīts, bet tā kā "visu" izstāstīt nav iespējams, mediķi parasti atbild uz konkrētiem jautājumiem - nu tāda gaidīšanas pozīcija....

pece 4. oktobris 2013 11:51 Spotorno

Tik reizēm ir ļoti, ļoti grūti novilkt to robežu, kad vairāk nav vērts cīnīties un cilvēks paliks "dārzenis" un tas "dārzenis" arī mēdz būt dažāds.....
Dikti komplicēts tas jautājums par eitanāziju tomēr ir, lai gan es esmu PAR.

Rebeka 4. oktobris 2013 11:46

Bet par NMP darbiniekiem runājot... protams cik cilvēku tik variantu un noteikti nevar runāt ka visi tādi ir , bet bieži vien darbinieku attieksme ir neiejūtīga, pofigistiska un cietušais cilvēks tiek uztverts kā kārtējais gaļas gabals (darbs ar kuru jāstrādā) nevis dzīva būtne ar jūtām utt... Kerstyna tas ir kaut kāds darba rutīnas rezultāts vai kāpēc tā ir?

Rebeka 4. oktobris 2013 11:43

Mjā... un man šķiet traki šokējoši, ka šīs riskējošās profesijas pārstāvjiem kuri principā ir atbildīgi par mūsu visu dzīvībām utt.... ir tik mazas algas... tas ir vājprāts. Kaut kāda sekretāre dažā labā birojā vīlējot nagus pelna vairāk nekā NMP un VUGD .. murgs..

Kerstyna 4. oktobris 2013 11:31 Spotorno

Par eitanāziju - piekrītu.

Kerstyna 4. oktobris 2013 11:30 pece

Zināmā mērā manas domas ar Tavām sakrīt, un tēma smaga, piektdienai, tiešām... Vajadzēja man ilgāk pagulēt šodien ....

vecsprofils 4. oktobris 2013 11:27

Ja ir iespējama palīdzība ar transplantāciju vai operācijām, jā - cīnītos. Ja nekas neatliktu kā būt "dārzenim", tad gribētu aiziet pati. Esmu par eitanāziju tajos gadījumos, kur cilvēks mokās, nevis dzīvo. Tur, kur tā robeža mijas ar pašspīdzināšanu un morāli - nenonāvēt...

pece 4. oktobris 2013 11:26

Smaga tēma piektdienai. Dzīvot vispār ir bīstami, jo faktiski nezini, kas tevi sagaida aiz nākamā "dzīves stūra" - pagriezieni ir neprognozējami. Jā ir eksemplāri, kuri dzīvo mierīgu dzīvi ilgi un laimīgi līdz sirmam vecumam bez īpašām problēmām un nomirst viegli miegā, bet lielākajai daļai tomēr tas nenāk tik viegli.

Kamēr biju jauna, bez bērniem - skats uz dzīvi bij krieti citādāks un adrenalīnu gribējās vairāk. Šobrīd man gribas redzēt kā mani bērni izaug, gribas vismaz uz kājām uzstutēt.....

Kurā brīdī izlemt dzīvot un kad aiziet - tāds dikti filofozisks jautājums, uz kura skats mainās no konkrētās dzīves situācijas. Piem. pirms gadiem 2-3-4 ar sev tuvu cilvēku šo jautājumu par izvēlēm dažādās situācijās aprunājām daudz un bieži, cilvēks ir pašos spēka gados, viņam ir neārstējama vēža forma - šajā minētajā periodā, cilvēks bij pārlieicnāts, ka grib dzīvot, bet kad pienāks TAS brīdis, kad viss būs slikti, ļoti slikti, viņš gribēs ātrāk aiziet un būs pietaupījis zāles, lai TAS pienāktu ātrāk. Šobrīd ir TAS brīdis, kad ir slikti, ļoti slikti, bet ne pašam cilvēkam, nedz kādam tuviniekam neceļas roka.... pat tad, kad ticība brīnumam ir zudusi, ir drausmīgi grūti gan pašam cilvēkam, gan tuviniekiem... pat nezinu kāpēc tā ir.....

Vienu gan es zinu, es gribētu būt spējīga par sevi parūpēties, jo gadiem dzīvot kāda aprūpē, psiholoģiski būtu ārprātīgi grūti.....