Vai tu sev atļauj ļauties dzīves baudām? Parunāsim par seksuālo audzināšanu

Autors: sandijasieviesuklubs, 2012. gada 14. aprīlis, 09:06:00
Vai tu sev atļauj ļauties dzīves baudām? Parunāsim par seksuālo audzināšanu

Vai tu ļaujies baudām? Sensuālai dzīves izbaudīšanai, kas sākas ķermenī un plūst cauri visai uztverei - skaņām, garšām, pieskārieniem, glāstiem, satraucošām izjūtām? Vai esi no tām, kas spētu ziemas spelgoņā izskriet ārā ar plikām kājām, lai izjustu auksto sniegu un pēc tam paskrietu zem silta deķa, lai sajustu to atšķirību starp silto un auksto? Vai esi no tām, kas spējīga ieguldīt maltītes pagatavošanā tikai sev, sev pašai radīt burvīgu desertu, jo tieši tev tas garšo?

{pic:1}

Kas ļautos dejai, smiekliem, vīnam, draugiem, skūsptiem, peldēm jūrā, smidzinošām lietus lāsēm uz sejas? Maigam orālam seksam?

Pie pēdējā teikuma droši vien apjuki, jo par ēšanu, vīna baudīšanu un peldēšanos mēs esam tā kā pieraduši runāt un dalīties, bet nu ne jau par tām baudām, kas sākas ...hm, zem jostas vietas. Iemācīts, ka par to nerunā un nevar jau arī īsti zināt, vai tās "orālās", "anālās", "vaginālās" vai jel kādas tur vēl baudas maz ir kas "normāls". Citreiz taisni vai jānoskurinās, domājot, kas tās par "nelabām" lietām.

Es, protams, ironizēju, bet fakts paliek fakts. Mums sabiedrībā nav pieņemts atklāti runāt un dalīties par savu seksualitāti. Jā, es jau zinu, ko tu teiksi, ka seksa mums apkārt jau tā ir par daudz, kur tik vien skaties, taču tas jau nav nekāds sekss - tikai dzimumakts un ķermeņa izrādīšana ar mērķi kaut ko pārdot nav sekss. Īsta, patiesi atklāta seksualitāte un sensualitāte - dzīves izbaudīšana caur visām maņām, gan ķermeniskām, gan garīgām, tās nemaz nenošķirot, nav nemaz tik bieži un atklāti sastopama.

Vaina, kauns, nevarēšana "lietas saukt īstajos vārdos", glāstu un maiguma trūkums, savstarpējas uzticēšanās, un vienkārši prieka par dzīvi trūkums - lūk, tas ir vidējais latvietis. Viņš nevar un negrib baudīt.

Seksologs Arturs Šulcs stāsta ļoti interesantu, vēsturiski izveidotu konsekvenci - Latvijas teritorijai pēdējā simtgadē ir gājusi pāri milzīga vardarbība.  Kari ar nogalināšanām un izvarošanām, totalitārais režīms, tas viss kopā ir pamatīgi satraumējis mūsu vecvecmāmiņas - tās, kuru vīrus aizsauca karā, izsūtīja trimdā, tās,kuras nereti izvaroja (bet mēs jau par to neko nezinām). Rezultātā izveidojies naids pret vīriešiem, pret brutālo viņu pārstāvēto varu, un tā pamazām, no vecmāmiņām uz mātēm un meitām - vīrieši tiek izstumti no mūsu vides, kā nevērtīgi. Tas, protams, notiek zemapziņas līmenī, bet sekas tam diezgan tiešā veidā ir jūtamas vēl šodien. Mums ir daudz šķirto ģimeņu, it kā nevarīgu un slinku vīriešu, kas dzer, nestrādā un nerūpējas pietiekami par saviem bērniem.

Kādas tur vēl seksuālas baudas, ko pilnvērtīgi izbaudīt kopā, veidojot godīgas, atklātas un pozitīvas attiecības? 

Totalitārais režīms un arī laiks, kad notiek valsts saplūšana ar reliģiju, savukārt, kontrolē cilvēka seksualitāti - tas ir vienīgais veids, kā kontrolēt cilvēku - aizliegt viņa seksualitāti, izkropļot izpratni par seksu un noliegt dzimumaudzināšanu. Pārējās visas sfēras varas var ietekmēt - var uzlikt nodokļus, dažādus aizliegumus, bet to, kas notiek indivīda gultā, it kā kontrolēt nevar, tāpēc jau izsenis vara iet roku rokā ar dažādām oficiozām morālēm, kas seksualitāti sasaista ar vainu - tu esi vainīgs un neķītrs, ja domā par seksu, jo, piemēram, dievam tas nepatīk; vai komunistiem jau seksa nav utml. 

Šādas ievirzes ir atstājušas sekas mūsu dzīvēs ļoti tiešā un konkrētā veidā - kaut vai, ja atceramies mūsu vecāku attiecības - cik daudz tajās bija atklātības un brīvas seksualitātes? Protams, ka nekā tur nebija, un rezultātā arī mums, paaudzei , kas ir ap 30 - 40 tagad, nekādas normālas dzimumaudzināšanas arī nav bijis - tikai tik daudz, cik no pašu pieredzes.

Psihoterapeits Māris Siliņš, viens no dzimumaudzināšanas pamatlicējiem Latvijā, kas uzsāka aktīvu darbību 90-to gadu sākumā, stāsta, ka bērna seksuālā audzināšana -tas, kā viņš uztvers savu ķermeni,kā to jutīs, ko ar to darīs, veidojas līdz pusaudžu gadiem ģimenē. Sākot jau no dzimšanas bērns mācās savu seksualitāti no tā, kā vecāki izturas pret viņu, cik bieži glāsta, samīļo, kā paši uzvedas savā starpā un kādas attieksmes izrāda pret savu ķermeni? Kāds ir mātes priekšstats par laimīgu, apmierinātu un piepildītu dzīvi savā ķermenī? Kādus signālus raida tēvs? Tie visi ir neverbāli ziņojumi - ir sekss labs vai sekss ir slikts? Kaut kas tāds, par ko ir jākaunas, kas ir jāslēpj vai ko izmanto satrakotu un apslāpētu dziņu apmierināšanai, nevis dzīves baudīšanai visos tās aspektos?

Ja bērns līdz pusaudžu gadiem ir saņēmis pozitīvu vērtējumu par seksualitāti no savu vecāku puses un nevis vārdos, bet darbos, tad principā var teikt, ka viņa dzimumaudzināšana ir beigusies un viņš tad var meklēt informāciju tālāk. Uzticēšanās savām ķermeniskām sajūtām rada pamatu veselīgai personībai. Ja kāds ļaundaris vai pedofils pieskarsies šādam bērnam neķītrā un nelabā veidā, viņš spēs par to atklāti runāt - jo viņa labajam ķermenim, atzītajai seksualitātei būs pieskāries kas nelabs. Viņš spēs to atšķirt un par to neklusēs. Spēs novilkt savas robežas.

Ja šie signāli ģimenē ir bijuši negatīvi, kā, piemēram, mēs par TO nekad nerunājam, mēs neizrādam savas jūtas, apspiežam dusmas un melojam, neglāstam cits citu, varbūt pat meklējam apmierinājumu ārpus ģimenes, bērnā rodas milzīga spriedze, jo mostošā seksualitāte tiek uztverta kā pats Nelabais, kas uzklupis - instinkti plosās un meklē sev ceļu izlauzties un visbiežāk tās ir agrīnas, traumatiskas seksuālās attiecības, alkohols un narkotikas, seksuālā vardarbība. Šādi bērni itin viegli var kļūt par seksuālās vardarbības upuriem, jo viņa sliktajai seksualitātei uzrodas kāds sods - sliktais dabū slikto. Parasti tāpēc arī ir tik ļoti grūti atklāt seksuālo vardarbību pret bērnu, jo viņš nekad par to nerunā (par TO taču vispār nedrīkst runāt,kā jau iemācīts ģimenē).

Ja nav bijis šis labais pamats un ķermeņa totāla atzīšana, visās tā izpausmēs- ne tikai tas, kas ir virs jostas (gudra galva skolā, labas sekmes, priekšzīmīga uzvedība), bet arī tas, kas zem (mums ir vagīnas un krāniņi, un tas ir pilnīgi NORMĀLI, ka tās tur ir un ka tām ir sajūtas), vēlāk dzīvē ir ļoti grūti baudīt, piemēram, lietu uz sejas, deju, garšas, ceļojumus, mīļotā cilvēka glāstus, pašu dzīvi visā tās krāšņumā, ar visām maņām tajā piedaloties un nejūtoties vainīgam par to.

Parunāsim, kā tad ir - vai protam baudīt dzīvi pašas savos ķermeņos?

Lūgums aizpildīt aptaujas anketu vecākiem un skolotājiem - būt vai nebūt Veselības mācībai skolās?