Vai tavas attiecības tiešām ir saderīgas?

Evija Čeprova
Evija Čeprova 20. janvāris 2016 23:45
3691

Lai arī cilvēks parasti domā, ka viņa attiecības ir diezgan saskanīgas, normālas, kopdzīve bieži parāda pavisam ko citu. Es pastāstīšu, kādas manā skatījumā ir nesaderīgas attiecības.

Ja tu nezini KAS un KĀ ir labi, tad arī samērā nepatīkama kopdzīve var likties normāla un pieņemama.

Lielākoties visiem labu attiecību mēraukla ir „bet kuram tad attiecībās iet gludi? Kurš tad nestrīdās?” Ja spēju sev apkārt atrast vismaz vienu pāri, kam attiecībās iet sliktāk kā man, tātad es iekļaujos normā, man ir normālas vidusmēra attiecības.

Negribas pēc darba vai brīvdienās būt mājās, bet tiek atrasti visādi hobiji vai neatliekami darbi. No rīta jau ap septiņiem dažs ierodas darbā un vakarpusē nesteidzas darbus pabeigt. Vīrieši iet medībās vai makšķerēt, ar čomiem pazūd garāžā vai sporta zālē, satiekas ar draugiem krogā vai iestrēgst laimētavā. Nekur jau nav teikts, ka nedrīkstētu sievu ņemt līdzi un viņu tas noteikti garlaikotu, nē, bet vienkārši negribās. Negribās būt kopā.

Sievietes iet uz kori/vēderdejām/baznīcu, lasa žurnālus, apmeklē pašizaugsmes seminārus, vientuļas brauc ceļojumos uz Kipru, kāda varbūt arī vienatnē iedzer vīnu no skaistas glāzes un klusībā cer, ka kādu dienu viss būs savādāk. Būtu forši, ja to visu varētu darīt abi kopā, bet „viņam jau tas neinteresē, viņam tāpat ir labi”.

Pārmetumi un nepiepildāmas gaidas. Kāpēc viņš mani neapdāvina? Kur ir ziedi? Kāpēc man atkal uz teātri jāiet vienai? Kad viņs beidzot ieraudzīs, ka krāns virtuvē pil un to salabos? Kāpēc mūždien man vienai jārisina visas problēmas ar apsaimniekotāju? Kāpēc viņš mani nemīl tādu kā esmu, bet pieprasa, lai es notievēju un ielieku krūšu implantus?

Kāpēc viņa mani atkal zāģē? Kāpēc man uz viņu vairs nestāv? Kāpēc viss, ko es nopelnu vienmēr ir par maz? Kāpēc viņa mani uzskata par pamuļķi un mēģina pārtaisīt? Kāpēc par mani sūdzas savām draudzenēm? Nelepojas ar maniem panākumiem, neuzsmērē sviestmaizes līdzi uz makšķērēšanu…

Tam visam pāri vienmēr stāv cerība, ka kādreiz tas noteikti mainīsies, ka tā nebūs mūžīgi. Ka viņš/viņa mainīsies, es pamainīšu savu attieksmi, „kļūšu sievišķīgāka” vai „pelnīšu vairāk” un tad jau noteikti viss sakārtosies. Uzcītīgākie parasti metas ar attiecībām „strādāt”, izrunāties. Un no sirds cer, ka tas darbosies.

Ir cilvēki, kas saka, ka dzīve = problēmas, bet to izdaiļojot daži prieka un laimes mirkļi. Un tad tā dzīvošana un cerības ir no vienas priecīgas reizes uz nākamo. Ķerot tādas drupačas un centīgi atzīmējot galvā, ka jā, bija, tiešām bija taču forši, tātad ļoti iespējams, ka kādreiz būs atkal.

Cik bieži un par ko jūs sarunājaties?

Cik reizes dienā jums ir vēlēšanās otram piezvanīt, lai, piemēram, pastāstītu, cik dīvains klients bija atnācis, uzzinātu, kā mīļotais jūtās vai atgādinātu, ka mīli?

„Mēs jau 22 gadus esam kopā. Es tā biju sapņojusi par mūsu sudrabkāzām….” Ne jau kopdzīves gadi liecina par saderību. Cilvēka pacietības mērs tiešām spēj būt apbrīnojami liels. Varētu padomāt, ka par ilgiem laulības gadiem reiz pienāks pelnīta izdienas pensija. Reti kāds uzdrošinās aizdomāties, ka daudz vērtīgāk būtu nomainīt gadiem ilgās ciešanas kaut pret dažiem cieņas un miera pilniem gadiem. Katram citās attiecībās vai vismaz mājās.

Negribās seksu? „Tak nopērc seksīgu veļu vai aizej pie psihologa!” Atšķirīgas vēlmes seksā jau neskaitās iemesls domāt, ka kopdzīvei nav nākotnes. Viens grib, lai viņu paņem ar komandēšanu, citai gribās tikai gulēt jūraszvaigznes pozā. Kādai riebjas vīra vēsā piestutēšanās no sāniņa, kādu tracina viņas lēnā iesilšana. „Priekšspēle” bija jau no rīta, kad abi sastrīdējās par brīvdienu plāniem.

Nieinteresētība par otru. Neiecietīgas piezīmes. Nerēķināšanās ar otru. Atšķirīga humora izjūta. Sajūta, ka tas otrs nav īsti gudrs. Aizkaitināšanās par partnera rīcību, kauns par otra uzvedību. It kā jau nekas nopietns un būtisks, nesit taču, nekrāpj, nedzer… Tomēr rūgtums krājas, aizvainojums pieaug. Dzīve ir kā nemitīgs stress, mūžīga aizstāvēšanās un gatavība „dot pretī”. Nav miera, mājās nevari būt tu pats, atslābināties un gūt spēkus jauniem sasniegumiem lielajā pasaulē.

Cilvēki netic, ka ir iespējamas attiecības, kurās gribās būt kopā ar mīļoto un pārējā pasaule var arī pagaidīt. Tāpēc samierinās ar minimumu un neveiksmēs vaino sevi, otru vai likteni.

Jā, varbūt kādu  ar šo uzskaitījumu esmu pat skumdinājusi.  Ar šo rakstu vēlējos raisīt sarunas par to, kas mums katram der, kas ir labi TEV. Turklāt patiesībā mīļas un sirsnīgas attiecības nemaz nav tik grūti izveidot, it īpaši, ja ņem vērā cilvēku tipus un saderību pēc socionikas.

Ne jau vienmēr visur jāiet rokās sadodoties, ne jau visām sievietēm jāpeldas svaigos ziedos un jāsekso rītos un vakaros.

Galvenais saderības rādītājs ir abu vēlēšanās sarunāties, dalīties iespaidos, notikumos, pieskarties otram… Ne jau vienmēr tieši kopīga makšķerēšana skata pēc ir saskaņas rādītājs. Var jau tik pat labi abi trīs dienas no vietas gulēt dīvānā, skatīties filmas, našķēties un slinki pamīlēties. Citiem patiks kopā rušināties pa dārzu, citiem – sēņot vai iet pirtī, vēl kādiem meklēt apslēptus dārgumus, citiem dejot salsu vai gatavot maltīti. Galvenais saderības rādītājs ir nepārejoša vēlme būt kopā, kas ar gadiem tikai pastiprinās.

Droši atstāj savu viedokli komentāru sadaļā.

Foto: beach-news.com

Piedalies Janvāra blogu konkursā

20151008140647-14371.jpg


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Evija Čeprova 21. janvāris 2016 23:26

Paldies jums par komentāriem. Mēs tiešām esam ļoti dažādi - kas vienam der, tas citam tipam totāla garlaicība vai pārsātinājums. Galvenais nosacījums - lai tas der abiem, lai abiem patīk būt vai nebūt kopā. Līdzko vienam ir pretenzijas, tā līdzsvars pazūd un otram ir jāpielāgojas.
Svarīga nianse saskaņai ir tāda, ka katram pārim laime ir savādāka, nedrīkst lūkoties pār sētu un gribēt to, kas ir kaimiņam, jo iespējams tev tas der vēl mazāk, nekā tas, kas jau ir.
Ja jums ir labi attiecībās, izbaudiet to un neklausiet nevienu gudro padomdevēju. Jo tikai jūs pašas vislabāk zinat kā jums ir patiesībā.

Nymph 21. janvāris 2016 15:22

Saskanība attiecībās ir TIKAI un VIENĪGI TAD, KAD ABI ir apmierināti ar esošo situāciju, ar SAVU attiecību modeli, jūtas taja komfortabli un neizjūt spriedzi un diskomfortu tāpēc, ka "tas otrs dara to, kas mani neapmierina".
Saskanīgas attiecības nevienu brīdi nenozīmē "būt kopā", jo būs tacu pāri (un tepat komentāros jau tādi izgaismojas), kam regulāra, nemitīga kopā būšana nav nepieciešamība vai pat ir traucējoša, kamēr citi būs tādi, kuri negribēs viens no otra atiet ne uz minūti. Acīmredzot socioniskie cilvēku tipi ir gana dažādi, bet attiecību saskanīgumam jau svarīgi būtu, lai satiekas pareizie tipi, kuriem abiem ir līdzīgas vērtības, viedokļi par to, kā viņi redz savas attiecībās, kur vini novelk savas "sarkanās robežas". Galvenais, lai viņi skatās un virzās vienā virzienā, lai tas abus apmierina.

Kerstyna 21. janvāris 2016 10:38

Es uzskatu, ka arī kopā esot, katram ir jāatstāj telpa, kur viņš ir brīvs no otra. Vīrietis makšķerē - paldies dievam, ka nevelk mani līdzi... man ir vismaz viena diena tikai sev, daru, ko gribu, vai nedaru. Es aizbraucu uz SK pasākumu - vīrietim brīvs laiks no manis :D dara ko grib. Kopā dzīvošana nebūt nenozīmē dzīvošanu otra dzīvē.

pece 21. janvāris 2016 09:23

Mani vairāk interesētu kā saglabāt saderību ilgi un laimīgi. Tas, ka vienā attiecību periodā viss ir ideāli, nebūt ne tuvu nenozīmē, ka tā būs arī turpmāk visu mūžu - šodien diskutējam par visu un bieži, rīt varbūt secināsim, ka runāt vispār negribēsies.....

Tomēr es gan teiktu, ka nespēja koncentrēties darbam darba laikā un klačošanās par darba jautājumiem, noteikti nepieder pie kvalitatīvām attiecībām. Tā vairāk tāda nenobriedušas personības pazīme. Katrā ziņā, ja mani draba laikā traucētu ar šādiem niekiem partneris, tad mājās es vakarā pārrastos kā zvērojoša pūce, jo tādas lietas reāli traucē strādāt!

Linduchy 21. janvāris 2016 09:08

Ā, un vēl, atbildot uz raksta jautājumu, par ko mēs runājam ar vīru - khe, khe....mums ir politiskās diskusijas ... regulāri (nu kā minimums pie brokastu galda :D ), pārspriežam filmas, grāmatas, dažādas publikācijas. Pēdējā laikā topā senās civilizācijas, astroloģija un līdzīgas lietas. Jā, mūsu ikdienā nav tik daudz "uķi-puķi" sarunu :D Ļooooti daudz runājam par darbu, kā nu ne, jo darbs mums ir kopīgs.

Par būšanu kopā kā saderības rādītāju - vaiii.... Kas par daudz, tas par skādi, to es varu 100% teikt :D Ja dzīvojat kopā, strādājāt kopā un vēl uz pasākumiem jāiet kopā, un tā 10 gadus no vietas ... nez, nu man tas ir par daudz, es gribu kripatiņu brīvības un dažādības :)

Linduchy 21. janvāris 2016 08:58 LosOjosVerdes

Nu tā jau ir, ja raksts neliktu aizdomāties, es nerakstītu komentāru :D

LosOjosVerdes 21. janvāris 2016 08:42 Catwoman

Pilnīgi Tev tajā ziņā piekrītu-arī esmu pašpietiekama, nav vajadzības visur iet ar vīru. Bet rakstā ir vēl arī citas nianses, kas tomēr liek aizdomāties....

Linduchy 21. janvāris 2016 08:18

Es gan uz šo visu skatos ļoooooti mierīgi :D Man vīrietis/vīrs nav Visuma centrs. Visuma centrs esmu ES. Un es negaidu, kad kāds mani darīs laimīgu. Es pati sevi daru laimīgu, apkārt pulcējas cilvēki - viss notiek. Vai es justos laimīgāka, ja man vīrietis būtu pielipis kā plāksteris dienā un vakarā? Nu nē, tas drīzāk mani reāli tracinātu, man vajag brīvības sajūtu :D Iespējams, ka citām ir šāda nepieciešamība, man gan nav. Es pa dzīvi vispār triecos, īpaši neieciklējoties uz partneri :D Esmu tipisks strēlnieks. Lai ceļotu, apmeklētu kultūras pasākumus, izklaidētos man tiešām nav vajadzīgs vīrietis. Kāpēc gan? Sabiedrības uzspiests stereotips, ka visur jāiet kopā, ka visu jādara kopā :D
Tieši vakar runāju ar vīru par līdzīgām lietām. Mēs viens otru saprotam, neskatoties uz to, ka īsti neiekļaujamies sabiedrības rāmīšos- phe, uzspļauju tiem no 9. stāva :D Jā, liela aizņemtība. Jā, sanāk salasīt kopā būšanas drupačas, BET - kad esam kopā, tad esam kopā, nu tā, ka ...oij, labi, ka nedzīvojam daudzstāvenē :D

LosOjosVerdes 21. janvāris 2016 07:47

Es šādus rakstus vispār nedrīkstu lasīt. Roka stiepjas pēc pannas (un vīra:D) vai kabatlakatiņa (kura man nemaz nav):D

Kerstyna 21. janvāris 2016 07:09

Pēc šā raksta un iepriekšējā - saprotu, ka mana dzīve ir nekam derīga un ar steigu jājož pie kāda socionikas spečuka 8-|