Vai laulības saglabāšanai pakļaujam savas personiskās, egoistiskās intereses?

sandijasieviesuklubs
sandijasieviesuklubs 1. septembris 2013 10:53
1928

Tā jau saka, ka dzīvot ģimenes dzīvi mūsdienu individualizētajā laikmetā ir diezgan grūti. Tas nozīmē pakļaut savas personīgās intereses citu dēļ - ziedoties bērniem, dzīvesbiedram, kopīgu mērķu dēļ upurēt savus personīgos.

Dzīvojot ģimenes dzīvi nereti ir pat neiespējami realizēt savus individuālos ES sapņus - kamēr rūpējamies par tuvajiem, kopdzīvi, mājas soli, izvēlamies darbu, kas ne īpaši patīk, bet kurā saņemam algu, lai vilktu kopējo “vezumu”, neatliek laika hobijiem, tālāk izglītībai, neiespējamas ir jaunas dzīves simpātijas, un aizmirstībā aiziet viss personiskais.

Protams, jaunībā jaunas sievietes un vīrieši cenšas tuvināties un sameklēt sev otro pusīti par visām varītēm. Ģimenes veidošana bieži vien ir instinktīvs, ne apzināts process. Nereti var dzirdēt stāstus,kad pēkšņi pieteicies bērns, sākas kopdzīve, lai gan otrs cilvēks, kur nu vēl pats, nav nedz iepazīts, nedz apzinātas sekas, kas loģiski sekos šādai instinktīvai kopdzīvei.

Ja izdodas saieties kopā jaunības gados (es pat nesaku “apprecēties”, jo šodien tas vairs nav aktuāli, ģimenes dzīvo kopā arī bez tā), var gadīties tā, ka nemaz nepazīstam sevi, kur nu vēl otru! Personīgā izaugsme notiek nepārtraukti,un arī agrā jaunībā sapņi un mērķi var būt ļoti atšķirīgi no tā, kas būs vēlāk, ap gadiem 35 - 40, kad tradicionāli runājām  jau par kopdzīves krīzēm. 

Kad sākas pirmās nopietnās grūtības, pirmais vilinājums ir aiziet, izšķirties, pakļauties savam aizvainotajam ES. Rozā brilles ir nokritušas un cilvēks parādās tāds, kāds viņš ir (viņš nav mainījies! izmainījies ir mūsu skats uz viņu).  Sievietēm bieži vien, ja nav bijis labs tēvs, ir vēlēšanās, lai vīrs pārņem arī tēva funkcijas, rūpējas, gādā, aizsargā, lutina - dara visu to, ko viņas nav saņēmušas savā ģimenē. Arī vīriešiem var gribēties savas gādīgās mammas turpinājumu apteksnē - sievā. 

Kā saka psihoterapeiti - ģimenē mēs nedzīvojam savu dzīvi, bet gan turpinām dzimtās iesākto, tāpēc ir grūti, tāpēc ir ļoti smagi un pat neizturami, jo no tā, no kā bēgām savas ģimenes ligzdiņā, lai būtu neatkarīgi un darītu beidzot visu pa savam, tas tomēr seko kā liela, smaga ēna - visas dzimtas problēmas satek vienā vienīgā ģimenītē, kura nu tagad kā nu prot, spirinās, lai tēlotu laimīgus un priekšzīmīgus vecākus, saldu pārīti, bet patiesībā ciestu no diezgan lielām šausmām - savu personīgo dzīvi un ideālus pakļaujot kam lielākam - ģimenei. Un ģimenes dzīve ne vienmēr nozīmē lielu laimi, brīžiem tieši pretēji.

Protams, es sabiezinu krāsas, jo sākumā īsti, kamēr dzimst bērni un ir tā mazo bērnu jezga mājās, nemaz to nevar pamanīt, īpaši sievietes, kas beidzot ir "pie vietas", un realizējušās kā mātes. Krīzes abiem iestājas vēlāk, kad beidzot apzinies - tā tā dzīve paies! Arvien mazāk laika pietiks sev, arvien vairāk personīgo sapņu un brīvības ziedots uz mistiskā ģimenes altāra. Kam tas viss vajadzīgs? Bērni izaugs un aizies, bet priekš kam ir šī kopdzīve ar vienu vienīgu partneri?

Tādas domas ik pa brīdim ienāk prātā katram ģimenes cilvēkam, vai ne? It īpaši, ja partnerattiecībās ir konflikti un nav kopēju interešu, neskatoties uz bērniem un ģimenes dzīvi. Mūsdienīga cilvēka domāšana, kad kaut kas nesakrīt ar viņa ES mērķiem un idejām, liek izvēlēties pašsaglabāšanās ceļu un teikt: “piedod, mūsu intereses nesakrīt, Tu mani vairāk neapmierini tāds, kāds (-a) esi! Dzīve ir gara un pasaulē vēl ir daudz kas cits interesants, ko redzēt. Kāpēc gan lai ES ziedotu visu savu dzīvi par labu Tev? Tev, kas man nedod pretī to, ko vajag manam ES? Tu, kas sagādā man ciešanas un konfliktus! Kas bojā man nervus! Es pats (-i) esmu pietiekami stiprs un neatkarīgs cilvēks, lai pastāvētu par sevi un dzīvotu sev!”

Šādas ES tirādes nereti var noklausīties, kad jūtamies pazemoti, apvainoti vai dusmīgi savās partnerattiecībās. Tā ir vēlme glābt savu ES, nosargāt savas privātās robežas, lai tās neiesūc ģimenes kopējais “katliņš”. Tāpēc jau nereti sievietes ap 40-50 sāk dzīvot pilnīgi savos hobijos, nereti izšķiras vai pašķiras, viņām šķiet, ka viņas ir zaudējušas savu dārgo dzīves laiku, auklējoties ar vīrieti, no kura nesagaida ne pliku Paldies vai vismaz savu vēlmju piepildījumu, un šīs vēlmes jau ir citas nekā jaunībā, kad svarīgāk šķita likties zem altāra un radīt bērnus. Tas instinkts toreiz bija spēcīgs pāra kopā saucējs un tādā krāsā nāca mīlestība.

Vai monogāmām, viena partnera attiecībām vispār ir nākotne šajā laikā, kad dzīvojam? Kāds labums ir no tādām viena partnera attiecībām visas dzīves garumā, ja tās ir tik grūtas, savu personīgo sapņu un iegribu zaudējošas?

Man atbilde nenākas viegli. Es arī varu padoties pie pirmajām grūtībām, un esmu redzējusi, kā sabrūk attiecības, piemēram, partnera slimības vai alkoholisma dēļ. 

Tomēr sirdī gruzd viena pāri visam stāvoša doma - ja nu partnerattiecības arī ir tas, kā dēļ vispār dzīvojam? Ja nu ģimene un attiecības ar tuviniekiem ir tas, kādu deju dejo dvēsele šajā dzīvē?

Ja nu tieši tā ir dzīves skola un stiprums? Cīņa ar egoismu, cīņa ar savu šauro patību citu, lielāku mērķu, piemēram, mīlestības dēļ? Nevar runāt par mīlestību, ja tikai pieprasām no otra, lai viņš aizstāj un iedod visu to mīlestību,ko mums neiedeva vecāki, ko mēs nesaņēmām kā bērni. Nevar prasīt savam vīram ciest par visiem tiem grēkiem, ko darīja tēvs vai dzimtas vīrieši. Nevar vīrs prasīt sievai būt par viņa māti vai atriebties viņai kā visu viņa dzīves "slikto" sieviešu prototipam.

Visādi dzīvē var gadīties, nelaimes nenāk brēkdamas, bet tās atnāk  - slimības, naudas trūkumi, personīgās krīzes, neizturami apstākļi, milzīgs aizvainojums un nepiedošana, bet pāri visam, dzīvojot šo ģimenes dzīvi, kas cilvēkam tomēr ir normāls pastāvēšanas stāvoklis un arī dzīves turpinājums, atzīstam mēs to ideoloģiski vai nē, jāatceras par ģimenes un laulības vērtībām. Tā ir vērtība pati par sevi. Tā mēs augam un tā aug mūsu bērni. Tas ir mazais pasaules modelītis, kas riņķo un kurā riņķojam mēs ar visiem saviem tuvākajiem. Ja šajā pasaulē nebūs tolerances, mīlestības un arī ziedošanās (nemitīgi!), nekas jauns un skaists nevarēs tapt arī Lielajā pasaulē.

Cik tomēr laba ir tā sajūta, ja pārim izdodas pārkāpt pāri kaut kam smagam attiecībās, piedot, sapurināties un iet tālāk. Cik laimīgi tad jūtas bērni! Arī viņi tad redz - grūtībām attiecībās ir iespējams tikt pāri. Vecāki to izdarīja un dzīve turpinās. Mēs esam ģimene un tāda paliksim visu mūžu, tāpēc ir jāsadzīvo!

Fantastiski, ja to vēlas realizēt abas puses.

 

Kāda ir jūsu pieredze? Vai ir bijusi sajūta par savu interešu ziedošanu? Un palikšanu kopā, pat ja ir ļoti smagi un neizturami?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Rebeka 2. septembris 2013 16:32

Par visiem 100% piekrītu cerites komentāram!!!

Bet vispār kas ir tās personīgās intereses ko sievietes upurē??? Brīvība? Karjera? kādas vēl savas intereses parasti sievietes ziedo???

Hmmm... brīvība, esmu diezgan monogāmas dabas un mani nevelk būt brīvai, un nealkstu brīvību un "večos iešanu" :D :D :D

Hmmm... karjera, tam nu gan man attiecības tieši palīdz, jo vairāk domājam ko un kā kopīgi darīt kā augt un attīstīties kopā nākotnē.

Citus ziedošanās veidos pat nevaru iedomāties.... es laikam vairāk plūstu pa dzīvi un ļauju tai mani pārsteigt, nevis nospraužu dzelžainus mērķus un pati gruzos, ja kāds stāv ceļā un kaut kas man nesanāk kā vajag....

miranda 2. septembris 2013 08:33 Spotorno

(Y) piekrītu! :)

lotte 2. septembris 2013 06:05

Piekrītu, ka ģimene un attiecības pašas par sevi ir vērtība, ka nezudīs.
Par "sevis pazaudēšanu" - reizēm tā ir pašas sievietes kūtrums un bailes no pārmaiņām, no savu vērtību pārvērtēšanas, bailes no ieskatīšanās pašai sev acīs. Un šīs bailes tiek "notušētas" ar to, cik daudz nu man ir to pienākumu, cik esmu aizņemta un svarīga :) Man taču NAV LAIKA kaut ko mainīt! Bet, kā saka mans vīrs, nodarbei, ko tu patiesi gribēsi darīt, VIENMĒR laiks atradīsies. Un nekad laiks neatradīsies tam, ko nevēlies darīt...

pece 1. septembris 2013 18:16

Es neesmu pārliecināta, ka cilvēks ir radīts monogāmām attiecībām par katru cenu. Tradicionālā ģimene ir radusies vien salīdzinoši nesen - tikai dažus gadu simtus.

Jā, neliedzos, ka man savā ziņā patīk šāda veida tradicionālās attiecības un sapnis, kabūsim kopā līdz nāve mūs šķirs. Vai tā būs vai nebūs - to jau laiks parādīs.

Faktiski vislielākie mūsu attiecību skolotāji ir bērni, kuri māca mums nolikt malā savas vēlmes un savus sapņus, vismaz daļēji un vismaz līdz brīdim, kad paši aizdodas savā dzīvē.Ja paskatās pragmatiski, tad bērnu radīšana un audzināšana ir tas laiks, kad vecākiem rūpes par ikdienu būtu dalāmas uz pusēm. Līdz tam un pēc tam, tā pa lielam ir katra paša darīšana cik daudz mēs vēlamies ziedoties kāda labā, cik daudz realizējam savus sapņus un vēlmes.

Un piekrītu cerītei, ka viens no dzīves uzdevumiem ir iemācīties dzīvot, būt šeit un tagad, realizēties šeit un tagad, nevis dzīvot pagātnē un nākotnē un savos sapņos. ;)

Nikte 1. septembris 2013 16:39 cerite

Man liekas ka mēs pārāk daudz dzīvi izdomājam tāa vietā lai to dzīvotu.
Precīzi pateikts!(Y)

Cerīte 1. septembris 2013 14:37

Man liekas ka mēs pārāk daudz dzīvi izdomājam tāa vietā lai to dzīvotu.Un savas intereses uz ģimenes altāra sievietes parasti noliek pašas un neviens pat to no viņām neprasa .Jāmācas dzīvot vieglāk,peldēt pa straumi un nemocīt sevi lietās kuras nevar mainīt.

vecsprofils 1. septembris 2013 12:51

Manuprāt, šeit nozīmīgāko lomu spēlē katra cilvēka vērtību skala un uzskati par ģimeni, attiecībām un mīlestību. Ja cilvēks vienmēr bijis egoists un patmīlis, kuram ģimene un attiecības saistās ar savu personisko interešu ierobežošanu un citām grūtībām, tad šādam cilvēkam vispār nevajadzētu sevi un otru pusi apgrūtināt ar attiecību veidošanu. Nevajag sarežģīt ne sev, ne citiem dzīvi. Ne visi cilvēki kā dzīves vērtību uzskata mīlošas abpusējas attiecības. Citiem tas vairāk ir azarts, nevis vēlme pēc stabilitātes un īstas mīlestības. Tieši tāpēc nevajadzētu salīdzināt šos cilvēkus ar tiem, kuriem ģimene, attiecības un mīlestība ir dzīves vērtība.

Piemēram, es esmu cilvēks kuram mīlestība, attiecības un ģimene ir vērtība. Mana dzīve nav iedomājama bez stabila partnera un jūtām. Līdz ar to es neuzskatu, ka attiecību prezumpcija - nekrāpt un rēķināties ar otru būtu apgrūtinājums un sevis ierobežošana. Mīlošās attiecībās pastāv harmonija, ne viens, ne otrs cilvēks šādās attiecībās nedrīkst justies apspiests vai diskriminēts. Un tā ir tā atsķirība. Kā to panākt?
Pirmkārt, jābūt abpusējai pārliecībai jau no paša sākuma, ka cilvēki viens otram ir piemēroti par visiem 100%, tas ir, pilnīga uzskatu, principu sakritība par būtiskāko, bez kā mīlestība un attiecības nevar pastāvēt - jūtas (mīlestība) un uzticība. Pēcāk kā būtiskākais nāk jautājumi par bērniem, to audzināšanu, nodarbinātību un saimniecību (kurš strādā, kā dala ienākumus, cik tērē utt.) utjpr.
Par interesēm - mīlošās attiecībās jābūt gan kopīgām interesēm, gan arī katram pašam savas. Ja sieviete ir sportiska, bet vīrs nē, tad sievietei jāļauj izpausties sportiskās aktivitātēs pašai, neliekot uz ta krustu, tas pats ar vīrieti. Ja vīrietis mīl makšķerēt, bet tev tas šķiet garlaicīgi - lai vīrietis pats īsteno savu hobiju. Tā veidojas tā harmonija un nekādas ziedošanās nav un nevar būt.

Kā cilvēks, kuram ir veiksmīgas, tīras, mīlošas attiecības, mani nedaudz pat izbrīna, ka raksts liek uzsvaru uz cilvēka egoismu, cik grūti to pārvarēt, jo redz attiecības ir tāda nasta, sakot, ka "īsta mīlestība nepastāv, agrāk vai vēlāk vienalga katrs saskaras ar neuzticību un jautājumiem par sevis ziedošanu". Ja tā kādam ir nasta, kur problēma - neveido attiecības, guli ar katru pretimnācēju, dari ko tu gribi un priecājies. Tikai nevajag kropļot patiesās mīlestības jēdzienu un būtību :)