1.daļa. "Tabakas izstrādājumu etiķetes smalkumi">>
Šajā blogā turpināsim tēmu par smēķēšanas etiķeti, proti, kurš kuram pasniedz uguni? Agrāk tas bija stingri reglamentēts, tāpat kā situācijās ar iepazīstināšanu (skatīt blogu: Iepazīstināšana – kā pareizi spert soli pretī citiem cilvēkiem) – jaunākais vecākajam, kungs dāmai, pēc ranga zemākais – pēc ranga augstākajam.
Mūsdienu uzvedības normas vairs nav tik stingras attiecībā uz šo jautājumu. Pašsaprotami, ja kungs pasniedz uguni dāmai. Taču tikpat pieņemami tas ir otrādi – dāma pasniedz uguni kungam. Visticamāk priekšnieks būtu priecīgs, ja padotais viņam pasniegtu uguni, bet arī padotais nekādā gadījumā neatteiktos, ja to darītu priekšnieks.
Izņēmums varētu būt situācijā, ja saskarsme notiek starp vecāka gada gājuma smēķētāju un jaunu cilvēku. Un te ir jāizrāda īpaša smalkjūtība, jo, piemēram, ne katrs vecāks kungs būs priecīgs, ja viņam uguni pasniegs jauna dāma.
Vienkāršākais atrisinājums ir, ka uguni pasniedz tas, kuram konkrētā situācijā tas ir visparocīgāk.
Psihologi ir novērojuši, ka mūsdienās daudzas sievietes tabakas izstrādājumu labāk aizsmēķē pašas, nekā dod priekšroku tam, lai kāds pasniedz uguni.
Katram, kas piedāvā uguni (izmantojot šķiltavas vai sērkociņus), vajadzētu to darīt tā, lai otram nav jānoliecas pār liesmu, īpaši jāsagriežas. Aizsmēķējot, tabakas izstrādājuma galam ir jāsaskaras tikai ar liesmas pašu virsotni.
Smēķējot, nekādā gadījumā nedrīkst otram cilvēkam (nav svarīgi, vai otrs ir smēķētājs vai nesmēķētājs) tieši sejā pūst tabakas izstrādājuma dūmus, kā arī sarunāties ar degošu tabakas izstrādājumu mutē. Gan agrāk, gan mūsdienās etiķete nosaka, ka tuvoties kādam ar degošu cigareti (rokā), piemēram, lai iepazītos, uzsāktu sarunu, aicinātu dejot u.tml. nav pieklājīgi.
Taču, piemēram, viesībās, ja smēķētāju grupai pienāk klāt kāds cilvēks (arī nesmēķētājs), tas nebūt nenozīmē, ka visiem smēķētājiem uzreiz ir jāmeklē pelnu trauks un jānodzēš tabakas izstrādājums, jo šis pienācējs ar savu pienākšanu pārējos (smēķētājus) jau ir akceptējis.
Tabakas izstrādājums ir izsmēķēts, kā to nodzēst un kur to likt? Nomest zemē, piemēram, uz parketa grīdas un nodzēst izsmēķi ar kurpi ir visrupjākais uzvedības normu pārkāpums. Turklāt tādējādi tiek arī bojāts grīdas segums.
Ejot pa ielu, iemest degošu izsmēķi atkritumu tvertnē arī ir nepareizi, jo tur var būt viegli uzliesmojoši priekšmeti, piemēram, konfekšu papīri. Tāpēc izsmēķis no sākuma ir jānodzēš un tad jāiemet atkritumu tvertnē (daudzām atkritumu tvertnēm izsmēķu nodzēšanai ir paredzēta virsma). Situācijā, ja esam telpā, tam ir paredzēts pelnu trauks, un tas ir paredzēts tikai pelniem un izsmēķiem.
Pelnu trauku nevajadzētu izmantot par vietu, kur likt dažādus atkritumus – papīrus, ābolu serdes, košļājamās gumijas u.tml., jo viss tas, saskaroties ar uguni, rada nepatīkamu smaku un briesmīgu paskatu. Izsmēķus arī nevajadzētu bāzt puķu podos vai pārtikā, piemēram, reiz biju kāzās, kur uz galda stāvēja zosu cepeši. Ap pusnakti vairākiem cepešiem aizmugurē bija sasprausti izsmēķi, kas ir ne vien rupjš uzvedības normu pārkāpums, bet klaja necieņa pret pārējiem viesiem, organizatoriem, jauno pāri un galu galā – arī pavāriem un pašu ēdienu.
Izrādās, ka kūpinot cigāru, ir jāievēro īpaša etiķete. Mūsdienās reti kurš ikdienā smēķē cigārus, jo, pirmkārt, cigārs ir dārgs tabakas izstrādājums, otrkārt, tas ir liela izmēra tabakas izstrādājums (salīdzinot, piemēram, ar cigareti) un, treškārt, cigārs ir spēcīgs (garšas, smaržas ziņā) tabakas izstrādājums. Pat daudzi rūdīti smēķētāji, kas nav ar cigāru uz „Jūs”, uzskata, ka vairāk par 2 cigāriem dienā nav ieteicams izsmēķēt.
Cilvēkam, kas ir nolēmis pievērsties cigāru smēķēšanai, ir nepieciešams šim nolūkam paredzēts „darba rīku” komplekts, kas sastāv no: humidora (lādītes, kurā uzglabā cigārus), kabatas futrāļa (2-4 cigāru uzglabāšanai lietošanas vajadzībām), giljotīnas vai cita veida griežņa, cigāru sērkociņiem vai gāzes šķiltavām. Benzīna šķiltavas nedrīkst izmantot, jo tās bojā cigāra garšu.
Cigāru smēķēšanas etiķete paredz, ka nedrīkst aizsmēķēt cigāru un dot to citam cilvēkam, ja vien ar šo cilvēku nav īpaši tuvas attiecības.
Katram cigāram ir gredzens ar tā markas nosaukumu. To var gan neņemt nost, gan arī var noņemt, ja cigārs ir nosmēķēts tik tālu, ka ogle draud to nosvilināt. Izsmēķēts cigārs skaitās tajā brīdī, kad ir palikusi 1/3 daļa no tā sākotnējā garuma. Taču tas nav etiķetes pārkāpums, ja cigārs tiek nosmēķēts arī īsāks. Situācijā, ja cigārs tiek nodzēsts pirms tā izsmēķēšanas, otrreiz to aizdedzināt un turpināt kūpināt nedrīkst.
Cigāru piesmēķē, turot to rokās horizontāli un lēni pagriežot virs uguns tā, lai cigāra galiņš vienmērīgi uzsildītos. Pēc tam aizdedzina pašu cigāra galiņu un lēni ievelk dūmus, vienlaicīgi to pagriežot.
Rakstot šo blogu, atcerējos savu pirmo pieredzi ar cigāra smēķēšanu. Tas bija šogad, kad pavasarī pavadīju atvaļinājumu kopā ar savu mīļoto vīrieti Krētā. Bija silts un kluss vakars, rietošās saules stari bija iekrāsojuši debesis sārtas. Pēc vakariņām izgājām uz terases un nolēmām šai vakarā izsmēķēt cigāru un nobaudīt glāzi brendija.
Starp citu, Krētā var nobaudīt vienu no Grieķijas labākajiem un pašiem populārākajiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem – Metaxu. Terases bārā nopirkām cigāru un glāzi Metaxas, apsēdāmies uz dīvāna un ķērāmies klāt. Mums blakus apsēdās vecs angļu pāris, kas ar interesi vēroja mūsu darbošanos. Te pēkšņi vecais angļu kungs izvelk no kabatas garus sērkociņus un piedāvā tos mums. Mans mīļotais vīrietis ar pateicību tos paņēma, un tā rezultātā aizsmēķēja cigāru pēc labākās prakses parauga (te jāpiebilst, ka mums uz abiem bija viens cigārs). To pašu izdarīja arī vecais kungs.
Manas izjūtas (kā „zvērinātam” nesmēķētājam) un secinājumi, pirmo reizi baudot cigāru kopā ar brendiju: cigāra garša nedaudz pastiprina brendija aso garšu, cigāra smarža ir patīkama (bet noteikti ne ilgstoši un obligāti – svaigā gaisā), brendijs jāmalko un jāizgaršo lēnām un nelieliem malkiem, lai nenomāktu cigāra garšu, brendijs kopā ar cigāru rada patīkamu iekšēju siltumu, taču ne reibumu.
Tātad, vislabāk cigāru ir baudīt kopā ar tādiem dzērieniem, kas aktivizē mēles garšas receptorus, piemēram, konjaks, brendijs, rums, viskijs, ļoti sauss sarkanvīns, šampanietis, portvīns un, protams, arī kafija. Var arī iemērkt cigāra galu brendijā vai konjakā, taču labāk tā nerīkoties, jo tas var sabojāt gan cigāra, gan dzēriena garšu.
Neatņemams cigāru smēķētāja aksesuārs ir cigāru pelnu trauks, kas ir masīvāks par, piemēram, cigarešu pelnu trauku (jo arī pats cigārs ir lielāks par cigareti). Noteikti vajadzētu paturēt prātā, ka cigāru smēķētājam ir jāizvairās no plastmasas pelnu traukiem. Turklāt nevajag izmantot pelnu trauku katru minūti, jo augstvērtīgāks ir cigārs, jo garāks var būt tā pelnu stabiņš, kuru tas notur. Izsmēķēts cigārs pēc pusminūtes pats nodzisīs, tāpēc to, atšķirībā, piemēram, no cigaretes, nevajag nodzēst.
Runājot par ūdenspīpes smēķēšanu, noteikti ir jāatceras, ka tas ir nesteidzīgs process. Ūdenspīpes smēķēšanas tradīcija nāk no austrumiem, kur cilvēki nereti pēc sātīgas maltītes ieturēšanas, vismaz 40 minūtes nododas dūmu baudīšanas procesam. Rietumu pasaulē ūdenspīpe labprāt tiek lietota draugu kompānijās, ballītēs.
Austrumu sieviete kafejnīcā:)
Ūdenspīpe un alkohola lietošana nav savienojamas lietas. Austrumos uzskata, ka vislabāk ūdenspīpi ir baudīt kopā ar zaļo tēju (jo ūdenspīpes dūms ir auksts un tādējādi var iedzīvoties kakla sāpēs vai pat angīnā).
Ūdenspīpes smēķēšanas etiķete nosaka, ka, smēķējot to kopā ar citiem cilvēkiem, tā ir jānoliek uz grīdas, lai otrs smēķētājs pēc tam to varētu paņemt. Uz galda var likt tikai neliela izmēra dekoratīvu ūdenspīpi. Ūdenspīpes smēķētāji parasti sēž uz zemiem sēdekļiem vai pusguļus stāvoklī atlaižas uz spilveniem.
Par rupju uzvedības normu pārkāpumu tiek uzskatīts mēģinājums piesmēķēt tabakas izstrādājumu no ūdenspīpes oglītes, izmantot parasto pīpju vai cigarešu tabaku (tā var tikai apsvilināties), smēķēšanas laikā pārvietot ūdenspīpi, pārvietot ūdenspīpi, turot to aiz augšējās daļas, kā arī lietot kā dzesējamo šķidrumu stipros alkoholiskos dzērienus (piemēram, konjaku, brendiju, viskiju u.c.).
Lai patiesi izbaudītu ūdenspīpi, der atcerēties vairākus knifiņus: lai pastiprinātu ūdenspīpes tabakas garšu un smaržu, var pievienot piparmētru maisījumu, ūdenspīpes tabakai var piejaukt nedaudz medus vai sīrupu, ūdenim traukā var pievienot, piemēram, citrusaugļu miziņas vai kanēļa standziņu.
Un nobeigumā jāuzsver, ka jebkuram smēķētājam ir jāiegaumē - ja vēlies būt draugs, nevis „ienaidnieks”, ievēro noteikumus un uzvedības normas! Savukārt, „zvērinātiem” nesmēķētājiem – esiet nedaudz iecietīgāki, jo katram ir savi trūkumi!
Jā, par etiķeti un alkoholu arī tiks rakstīts.