Vizītkarte – šī noteiktā izmēra lapiņa ar informāciju par tās īpašnieku un, iespējams, dažādiem apzīmējumiem, piemēram, p.p. jeb pour presenter (tulkojumā no franču valodas – lai stādītu priekšā, iepazīstinātu, iesniegtu) mūsdienās daudziem cilvēkiem ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa.

Agrāk vizītkarti izmantoja kā apmeklētāja karti, jo apmeklējuma laiki gan darba, gan privātajā sfērā bija oficiāli ierobežoti. Mūsdienās tas vairs nav aktuāli, jo kurš gan gribētu katru svētdienu oficiāli saģērbts stīvi sēdēt tikpat sapostā salonā – viesistabā.

Taču, neatkarīgi no tā, ka uzvedības normas vairs neparedz striktus apmeklējuma laikus, arī darba dienās iepriekš nepieteikta vizīte var radīt apgrūtinošas situācijas.

Vairumam no mums ir savi dienas plāni, ar kuriem ir jārēķinās, un tāpēc katrs apmeklējums būtu iepriekš jānorunā, neatkarīgi no tā, vai tie ir mūsu radi, draugi, darba kolēģi, vai sadarbības partneri. Izņēmuma gadījumā šādu negaidītu „pārsteigumu” varam sagādāt tuviem radiem vai draugiem, kuri paši piedāvājuši mums būt par vienmēr gaidītu (kaut arī iepriekš nepieteiktu) viesi jebkurā diennakts laikā.

Nereti gadās situācijas, kad mums ienāk prātā apciemot kādu, ar kuru sen neesam tikušies. Tad būtu iepriekš jāpainteresējas, vai vizīte būtu vēlama, piemēram, ja vēlamies apmeklēt sadarbības partneri otrā Latvijas galā, kurš nupat devies atvaļinājumā, vajadzētu painteresēties, vai šāds apmeklējums viņa brīvajā laikā nesagādās neērtības un neizjauks atvaļinājuma plānus.   

Protams, apmeklējot labi zināmus vai pat tuvus cilvēkus, vizītkarti neizmantosim. Taču kā rīkoties situācijā, ja, piemēram, vēlamies iepazīties ar tuvākajiem kaimiņiem?

Mūsdienās cilvēki kļūst aizvien noslēgtāki, tāpēc tradīcija – iepazīties ar tuvākajiem kaimiņiem, pamazām tiek aizmirsta. Taču tas nebūt nenozīmē, ka to nevar izdarīt. Piemēram, daudzstāvu namā nevajadzētu uzreiz apstaigāt visus kaimiņus, taču iepazīties ar tuvākajiem kaimiņiem, kuri dzīvo pa labi, pa kreisi vai pretī kāpņu telpā, noteikti vajadzētu, jo var gadīties situācijas, kad tas var būt visai noderīgi.

Piemēram, man pašai reiz bija situācija, ka likās - esmu pazaudējusi savu mobilo telefonu (nevarēju to atrast nedz somiņā, nedz darbā). Tāpēc, palikusi bez sakariem, piezvanīju pie tuvāko kaimiņu durvīm un lūdzu iespēju piezvanīt no viņu telefona. Kaimiņiene man laipni piedāvāja iespēju piezvanīt no sava mobilā telefona, un rezultātā, piezvanot uz savu numuru, secināju, ka mans mobilais telefons ir aizkritis aiz gultas. Tā, pateicoties kaimiņienes palīdzībai, es atradu savu mobilo telefonu.

Pirmā iepazīšanās ar kaimiņiem parasti notiek nepiespiestā gaisotnē, piemēram, kāpņu telpā, liftā vai pagalmā, un tad vizītkarti varam neizmantot, bet vienkārši nosaukt savu vārdu un uzaicināt uz īsu iepazīšanos. Savukārt, ja, piemēram, plānojam doties garākā ceļojumā vai pavadīt ilgāku laiku ārpus mājas, varam palūgt kaimiņiem pieskatīt dzīvokli un atstāt savu vizītkarti.

Mūsdienu etiķete nosaka, ka vizītkarti var izmantot īsu ziņu nosūtīšanai vai kā pielikumu dokumentu sūtījumam. Tātad, vizītkarte aizvieto īsu vēstuli, un, to izmantojot, vairs nav nepieciešama īpaša uzruna vai paraksts. Vizītkarti var izmantot, to pievienojot, piemēram, puķu pušķim (kā pateicību vai sveicienu) vai, apmeklējot slimnieku, uzrakstīt uz tās ātras izveseļošanās novēlējumu. Tā kā vizītkarte ir neliela, parastā aploksnē tā īpaši labi neizskatīsies, tāpēc jau savlaicīgi vajadzētu parūpēties par piemērota izmēra aploksni.  

Ja agrāk vizītkartes lielums bija stingri reglamentēts, noteiktas atšķirības pastāvēja starp vīriešu, sieviešu un pat bērnu vizītkartēm (apmeklētāju kartēm), kā arī darba un privātajām vizītkartēm, tad mūsdienās tas vairs nav aktuāli.

Ērtību labad vizītkartes lielumam nevajadzētu pārsniegt 10 x 7 cm.

Parasti, īpaši privātajā sfērā, vizītkarti izmanto, lai aiztaupītu telefona numura un adreses pierakstīšanu. Savukārt, darbā vizītkartes izmantošana ir nepieciešamība. Informācijas izvietojums uz vizītkartes nav strikti noteikts un lielākoties to nosaka praktiski apsvērumi.

Uz vizītkartes var būt:

• tās īpašnieka vārds un uzvārds, amats,
• uzņēmuma nosaukums,
• uzņēmuma adrese,
•  mobilā/fiksētā telefona,
• faksa numurs,
• e-pasts.

 Ja tā ir uzņēmuma vizītkarte, tad uz tās var būt: uzņēmuma nosaukums, tā darbības veids, adrese, mobilā/fiksētā telefona, faksa numurs, e-pasts.

Turklāt vizītkarte ir tās īpašnieka (arī uzņēmuma) seja – tā pauž individuālo gaumi vai korporatīvo stilu, vai mārketinga stratēģiju. Tāpēc vizītkartes izstrādē ir vērts padomāt par tādām niansēm kā, piemēram, papīra kvalitāte, uz kāda tiks drukāta vizītkarte, tās veids un forma, krāsu un grafiskais salikums.

Ir patīkami, ja mums pasniedz jaunu un tīru vizītkarti. Tāpēc ir vērts iegādāties vizītkaršu etviju. Mūsdienās var atrast vizītkaršu etvijas dažādām gaumēm – darinātas no ādas, plastmasas, pat dārgmetāla. Tā nodrošina vizītkartēm ne tikai svaigu izskatu, bet arī liecina par to, ka vizītkaršu īpašnieks ir kārtīgs un lietišķi noskaņots cilvēks.

Ja mums laika gaitā ir sakrājusies kaudze ar dažādām vizītkartēm, tad derētu arī iegādāties vizītkaršu bloku. Tas ir ne tikai praktiski (jo varbūtība kādu vizītkarti pazaudēt krietni vien samazinās), bet arī estētiski, jo uz darba galda izmētātas vizītkartes atstāj haotisku iespaidu, kas nebūt nav vēlams darba vidē.

Un bloga nobeigumā vēlētos minēt vēl dažus populārākos saīsinājumus un to nozīmēs, ar kuriem, iespējams, dzīves laikā mēs varētu sastapties:

p.f. (pour feliciter) – izmanto, lai apsveiktu, novēlētu laimes;

p.r. (pour remercier) – izmanto, lai pateiktos;

p.c. (pour condoler) – izmanto, lai izteiktu līdzjūtību.

Uz saīsinājumiem: p.p. (skatīt bloga sākumā) un p.r. neatbild, p.c. un p.f. atbilde ir vizītkarte ar saīsinājumu p.r. jeb „paldies”.

Un nobeigumā: p.r. par cītīgo lasīšanu un buršanos cauri mūsdienu uzvedības normām:)!

Foto: flickr.com