Mūsdienās aizvien biežāk redzamas dažādas reklāmas, kas mudina mūs iegādāties košļājamo gumiju. Skaisti un smaidīgi cilvēki ar žilbinoši baltiem zobiem apgalvo, ka košļājamā gumija ne vien uzlabo zobu veselību, bet arī atsvaidzina elpu, un bez tās nevar iztikt gandrīz nevienā dzīves situācijā.

Protams, daudzi nodomās – tas ir kārtējais mārketinga triks! Taču no otras puses – daudziem cilvēkiem šis nelielais pārtikas produkts ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Un, tā kā košļājamā gumija ir guvusi pārliecinošu uzvaru pār daudziem pārtikas produktiem un kļuvusi par mūsu ikdienas sastāvdaļu, veltīšu šo blogu tēmai – kādas uzvedības normas jāievēro, lietojot košļājamo gumiju.

Reiz man bija ļoti nepatīkams atgadījums saistībā ar šo pārtikas produktu, kas sākumā ir stingrs, tad mīksts un vēlāk ciets kā akmens. Kopā ar savu mīļoto vīrieti svinēju vārda dienu kādā skaistā bārā. Mēs apsēdāmies pie galdiņa un baudījām šampanieti un burvīgus naksnīgās Rīgas skatus, veroties tajos no 26.stāva. Man mugurā bija grezni gofrēti svārki ar tai pieskaņotu blūzīti. Pēc pāris stundām nolēmām doties mājās un brīdī, kad es piecēlos no galda, mans mīļotais vīrietis šausmās sastinga. Uz maniem skaistajiem svārkiem bija izsmērējusies spilgti rozā košļājamā gumija (visticamāk, tā bija pielipināta pie galda apakšas). Mans mīļotais vīrietis pārskaities gāja skaidroties ar oficiantēm, taču skaidrs bija viens – kāds to tur bija atstājis! Protams, vēlāk ķīmiskajā tīrītavā svārki tika iztīrīti, un tikai dvēselē bija palikusi nepatīkama sajūta – kā tāds darvas piliens medus mucā...  

Lūk, te mēs nonākam arī pie galvenā jautājumā – kur likt košļājamo gumiju pēc tam, kad tā ir izkošļāta? To norīt – ne katrs to var izdarīt, un galu galā saka, ka tas nav veselīgi. Ja katrs košļājamās gumijas gabaliņš ir ietīts atsevišķā papīrā, tad nav problēmu situācijā, ja vēlamies no tās tikt vaļā – ietinam papīrā un izmetam atkritumu kastē. Uz košļājamās gumijas ietinamā papīra nereti pat ir vizuāla pamācība, kas ar to jādara, ja gribam no tās šķirties. Savukārt, ja visi košļājamās gumijas gabaliņi ir vienā iepakojumā, jāatrod kāds papīra gabaliņš vai salvete, kur to var ietīt un tad izmest atkritumu kastē, un tad lielā „pielipšana” būs novērsta.

Jāatceras, ka katrs, kurš jebkad ir iegrābies vēl mīkstā košļājamā gumijā vai kuram tā ir pielipusi pie apģērba, apaviem, vai kurš to cietu kā akmeni ir centies dabūt laukā no paklāja, mēbelēm, traukiem vai citiem sadzīves priekšmetiem, zina, cik tas ir apgrūtinoši un nepatīkami.  

Tātad, izkošļātu košļājamo gumiju nedrīkst atstāt pelnu traukā, pielipināt zem galda, zem krēsla, uz grīdas, uz interjera priekšmetiem un traukiem vai iebāzt puķu podā u.c.

Situācijās, kad esam vienas, varam košļāt košļājamo gumiju pēc sirds patikas. Taču, atrodoties sabiedrībā (ar savu mīļoto cilvēku, vecākiem, draugiem, kolēģiem u.tml.), ir jāievēro noteiktas uzvedības normas, un viena no svarīgākajām: nekošļāt košļājamo gumiju ar plati ieplestu muti, pastāvīgi kustinot žokli no vienas puses uz otru. Otra, tikpat svarīga uzvedības norma: košļāt košļājamo gumiju bez čāpstināšanas. Un trešā – nepūst košļājamās gumijas „burbuļus”, nestaipīt to ar pirkstiem u.tml.

Neskatoties uz iepriekš minētajām uzvedības normām, pastāv arī situācijas, kad košļājamās gumijas košļāšana uz citiem cilvēkiem var atstāt absolūti nepatīkamu iespaidu. Piemēram, izziņu dienesta operators, skaļi čāpstinādams košļājamo gumiju, atbild klientam pa tālruni, darba meklētājs atnāk uz darba interviju, košļādams košļājamo gumiju un pastāvīgi kustinādams žokli no vienas puses uz otru. Un te ir vēl viena uzvedības norma, kas jāievēro jebkuram šīs lipīgās mantas cienītājam: visur, kur notiek saruna divu vai vairāku cilvēku starpā, jāatsakās no košļājamās gumijas lietošanas.