„Cienītā kundze, cienītā kundze!”: dzirdu sev aiz muguras. Es apstājos, jo šķiet, ka šī uzruna domāta man. Redzu, uz manu pusi steidzas apsargs (kungs gados), turēdams rokās manu lietussargu.

Viņš nosvīdis pienāk man klāt un sniedz lietussargu. Saku viņam lielu paldies, jo, skatoties nomākušajās debesīs, visticamāk ar sausām drēbēm līdz mājas durvīm netiktu. Izejot no ofisa, atskārstu – viņš taču mani nosauca par „cienīto kundzi”! Es saraucu uzacis un domāju...

Šis blogs būs veltīts tēmai – kādas uzrunas formas paredz mūsdienu etiķete?

Daudzās grāmatās, kas veltītas uzvedības normām, ir minēts, ka uzrunu „cienītā kundze” lieto, lai uzrunātu visas precētās un vecākas neprecētās dāmas. Savukārt, aktuālākajā literatūrā minēts, ka mūsdienās šo uzrunu tās patiesajā, godbijīgajā izpratnē vairs nelieto, izņemot vecāka gada gājuma cilvēkus, kuriem tā ir kļuvusi par pieradumu. Nereti šo uzrunu labprāt izmanto kungi, lai uzrunātu dāmu, kuras vārds ir piemirsies vai nav zināms. Lūk, te ir arī izskaidrojums bloga sākumā aprakstītajai situācijai, jo apsargs, būdams vecāka gada gājuma kungs, nezinādams/neatcerēdamies manu vārdu, pievērsa manu uzmanību, izmantojot visticamāk sev pierastu uzrunu.

Taču, ņemot vērā, ka mūsdienās aizvien lielāku nozīmi iegūst cilvēka (indivīda) vārds, un, piemēram, frāze: „Tā taču ir kaimiņu Marta!” (agrāk, iespējams, visiem bija skaidrs, par ko ir runa), nevienam vairs neko neizsaka, biežāk lietotā uzruna ir, piemēram: „Martas kundze” vai „Marta Lapiņas kundze”.

Nedaudz savādāk ir ar uzrunu – jaunkundze. Ja agrāk visas sievietes līdz astoņpadsmit gadu vecumam uzrunāja par jaunkundzēm, tad mūsdienu etiķete paredz, ka sieviete, būdama arī vecāka, var vēlēties, lai to dēvē par jaunkundzi. Var būt arī situācija, ka jaunākām sievietēm nepatīk, ja viņas tiek dēvētas par kundzēm. Ņemot vērā apstākli, ka daudzām no mums vecums ir sensitīvs jautājums, vajadzētu personiski vienoties par uzrunu.

Savukārt, par uzrunu kungs kopā ar uzvārdu nevajadzētu šaubīties, piemēram, „Mauriņa kungs”. Var būt pat situācijas, kad šādu uzrunas trūkumu uzskatīs par apvainojumu. Atšķirībā no sieviešu uzrunas „jaunkundze” (kuru vēl joprojām izmanto), vīriešu uzruna „jaunskungs” tiešām ir novecojusi, un mūsdienas tā ir gandrīz izzudusi.

Var gadīties situācija, ka esam nonākušas, piemēram, akadēmiskā sabiedrībā, kur zinātniskais grāds tiek nosaukts kopā ar vārdu (lai gan tas nav vārda sastāvdaļa). Un te der atcerēties, ka akadēmiskais grāds pienākas tikai tam, kurš to ir ieguvis, piemēram, Dr. Šmite vai Asoc. prof. Ivars Stirna. Privātā pasākumā var nosaukt tikai uzvārdu. Izņēmums ir medicīniska iestāde (poliklīnika, slimnīca, privātprakse u.tml.), kur mediķus var uzrunāt ar: „ārsta kungs/kundze”. Vairāku akadēmisko titulu gadījumā, piemēram, Dr., asoc. prof., nosauc tikai pirmo daļu – doktore Zariņas kundze.  

Mūsdienās jebkurus titulus vajadzētu lietot tikai pēc titulētās personas vēlēšanās. Taču pastāv arī izņēmumi, piemēram, katoļu baznīcas galvu nekādā gadījumā nevajadzētu uzrunāt par: „pāvesta kungu”, bet lietot tradicionālo uzrunu: „Jūsu svētība” vai „Svētais tēvs”. Savukārt, katoļu garīdznieku var uzrunāt par: „mācītāja kungu”, bīskapu – „bīskapa kungu” (nevis „Jūsu ekselence”).

Pat banku prezidenti un lielu uzņēmumu ģenerāldirektori labāk vēlas dzirdēt savu uzvārdu, nevis, piemēram, „prezidenta/ģenerāldirektora kungs”. Taču formālos gadījumos šīs uzrunas tiek izmantotas.

Vēl joprojām notiek strīdi par sieviešu uzrunas formu lietojumu, piemēram, ekonomiste/s, projektu vadītāja/s, ķīmiķe/is, ministre/s. Nereti amatu aprakstos profesijas nosaukums tiek minēts vīriešu dzimtē (pat, ja attiecīgo amatu ieņem sieviete). Daudzviet Eiropā tas tiek uzskatīts par sieviešu diskrimināciju un ir aizliegts (attiecas uz darbiem, kurus var veikt abi dzimumi). Tāpēc, kādu uzrunājot (vai kādam rakstot), jānoskaidro vēlamā uzrunas forma, respektējot šī cilvēka individuālās vēlmes.

Lai gan ir 21. gadsimts, starp mums vēl joprojām dzīvo titulētas personas – karaļi, karalienes, hercogi, grāfienes, baroni, princeses u.c. Katrā valstī ir savas paražas un uzrunas formas attiecībā uz titulētām personām. Tāpēc, situācijā, ja mums ir paredzēta tikšanās ar šādām titulētām personām, iepriekš būtu jānoskaidro, kā kurš uzrunājams. Piemēram, Vācijā ir noteikti dižciltības tituli kā vārda sastāvdaļa (visbiežāk sastopamie: „fon”, „cu”). Var būt situācija, kad arī titulētā persona vēlas, lai to uzrunā uzvārdā, piemēram, „Blumfelda kungs”, nevis „Karaliskā augstība” vai „princi Henrij”. Taču, lai cik atšķirīgas būtu vēlmes attiecībā uz titulētas personas uzrunu, nevienam no viņiem nešķitīs savādi, ja būsim kļūdījušās ar uzrunu vai jautāsim, kā īsti pareizi būtu viņus uzrunāt. Jo ikdienā reti kura no mums sastopas ar situāciju, kurā vajadzētu izmantot šādas īpašas uzrunas formas.   

Uzruna sarakstē

Kā atsevišķu tēmu šajā blogā aplūkosim uzrunu sarakstē (nav svarīgi, vai tiek rakstīta papīra vēstule, vai e-pasts). Ja sarunājoties tiek izmantota forma: „Jūs”, tad arī sarakstē tā jāturpina izmantot. Atkarībā no attiecību tuvuma, sarakstē lieto tādas formas kā, piemēram: „Cienītā Saulītes kundze” vai „Godātais Auniņa kungs”. Tādas frāzes kā „Augsti godātais...” vai „Augsti cienītā ...” mūsdienās vairs nav aktuālas. Tāpat kā mutiskā uzrunā, arī sarakstē jāmin akadēmiskais grāds vai tituls.

Rakstot papīra vēstuli vai e-pastu, jāizlemj, kuram to adresēt, jo no tā būs atkarīgs, kuram būs tiesības to izlasīt pirmajam. Ja, piemēram, sūtam Ziemassvētku apsveikumu ģimenes draugiem, tad, norādot adresē: „Kārlim Lapiņa kungam un Lienei Lapiņas kundzei” vai „Lapiņu ģimenei”, vai „Kārlim, Lienei, Jurim un Elizabetei Lapiņiem”, skaidri parādam, ka sūtījumu var atvērt un izlasīt Kārlis un Liene vai arī jebkurš (ieskaitot bērnus) no Lapiņu ģimenes. Starptautiskajā praksē ir pieņemts, ka sarakstē vispirms raksta vīra vārdu un tad sievas vārdu. Svarīgi – ja dāmai vai kungam ir dubultuzvārds, arī tas ir jānorāda adresē. Ar e-pastiem ir vieglāk, jo lielākoties katram pašam ir sava e-pasta kaste. Taču situācijā, ja, piemēram, uzņēmumam ir viena galvenā e-pasta kaste, kur „iekrīt” visi sūtījumi (tos izšķiro sekretāre), tad ir īpaši svarīgi norādīt adresātu.

Beidzot vēstule/e-pasts ir uzrakstīts, rodas jautājums – ko un kā rakstīt nobeigumā? Mūsdienu uzvedības normas paredz īsas nobeiguma frāzes, piemēram, „Ar cieņu” vai „Ar sirsnīgiem sveicieniem”, vai „Jūsu/Tava...”, kuras lieto atkarībā no tuvības pakāpes.

Atkarībā no situācijas, var izmantot, piemēram: „Jums pateicīgā Ilze Pļaviņa” vai „Cerot uz drīzu atkalredzēšanos, Juris Lācis”. Vecāka gada gājuma cilvēki vēl joprojām izmanto noslēgumus, piemēram: „Jums mūžam uzticīgais” vai „Jūsu ļoti padevīgā” u.tml., kas mūsdienās ir novecojuši, taču visticamāk – rakstīti no sirds, un to nekādā gadījumā nevajadzētu uzskatīt par pārspīlējumu. Mūsdienu etiķete nosaka, ka arī lietišķajā sarakstē ir ierasts pievienot īsu, personisku nobeiguma frāzi, piemēram: „Jau iepriekš pateikdamies, Jūsu...” vai „Ar nepacietību gaidot Jūsu atbildi”. Ja adresāts ir mums tuvs cilvēks, tad noslēguma frāzē varam sevi neierobežot, piemēram: „Mīļais...”, „Daudz mīļu buču”, „Čau, mazā draiskule!” u.c.

Ja agrāk papīra vēstules principiāli rakstīja ar roku, tad mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā tas gandrīz vairs nav iespējams. Taču der atcerēties, ka ar datoru rakstīta vēstule, bet parakstīta (nobeiguma frāzi ieskaitot) ar roku (izņēmums: lietišķajā sarakstē var izmantot elektronisko parakstu), ir tikpat sirsnīga – turklāt tā liecināt par autora smalkjūtību, jo aiztaupa pūles lasītājam burtot tekstus, kas varētu būt rakstīti ar „vistas kāju”.