Uz šīs mazās pasaulītes mēs, par laimi vai diemžēl, nedzīvojam vieni. Visapkārt dzīvo citi cilvēki -  gan mazi, gan lieli. Šoreiz par tiem, kuri tiešām dzīvo ļoti tuvu, par kaimiņiem.

Arī šādi var būt kaimiņi, Foto:www.flicr.com

Atcerējos savu bērnību, kad vasaras pavadīju laukos, tur bija normāla parādība, ka ik dienu jāpasveicina kaimiņi, vai ja izveidojušās tuvākas attiecības, arī jāaprunājas. Jā, tajos laikos, ar mani, sīku skuķēnu, runāja gan lieli onkuļi, gan tantes, gan lielāki bērni. Atceros, ka šī sveicināšanās notika dabiski un ar prieku.

Augu lielāka, uz laukiem vairs nebraucu. Izrādās lielpilsētā viss notiek savādāk. Dzīvojam mēs tajos sērkociņkastīšu dzīvokļos, bet pat nenojaušam, kādi cilvēki, mums dzīvo apkārt. Bieži pat radinieki vai attāli paziņas, bet mums par to nav ne jausmas.

Atceros gadījumu, kad no rīta slēdzot ciet dzīvokļa durvis, pēkšņi aiz muguras izdzirdu skaļu „brīt!” . Pagriežos, puisis, kurš manā mājā pavisam noteikti nedzīvo, mani pasveicina. No šoka spēju vien izdvest „Labrīt, labrīt!”. Lieki piebilst, ka manā mājā vien divi kaimiņi atņem ikdienas sveicienu. Šis pēkšņais uzmundrinājums padarīja manu dienu daudz jaukāku.

Tāpēc domāju, vai mums ir grūti no sevis dabūt šo mazo sveicienu?! Man nav, tāpēc sveicinu arī tos, kuri mani ne reizi nav pasveicinājuši un es zinu, ka pienāks diena, kad viņi nāks ar smaidu un sveicinās arī mani.

Jā, teiksiet, ka ir kaimiņi, kurus nemaz negribas sveicināt. Ir, ne reizi vien traucējušas kaimiņu skaļās sarunas, bērnu soļi, bet vai mums katram negadās pakašķēties, nu tā skaļāk? Gadās, tāpēc pieveru acis. Mīļās, šis nav stāsts par negantajiem, riebīgajiem kaimiņiem, kurus rāda mums „Degpunktā”, bet par vienkāršām kaimiņu attiecībām, līdzāspastāvēšanu.

Kādas ir jūsu attiecības ar kaimiņiem? Vai sveicinieties, svinat kopīgus svētkus?

Kaisa