Telefons – vai mūsdienās ir vēl kāds komunikācijas līdzeklis, kas izraisa tik atšķirīgas reakcijas? Emociju gamma var būt ļoti plaša, sākot no priecīga satraukuma un saviļņojuma līdz pat izmisumam vai pat bailēm.

Vai katru reizi, kad esam pacēluši telefona klausuli, pacietīgi jāturpina iesāktā saruna? Noteikti nē! Mūsdienu uzvedības normas nosaka, ka pat bez īpaša iemesla (nevaram vai negribam turpināt sarunu), drīkst palūgt zvanītājam piezvanīt vēlāk vēlreiz. Taču jāatceras, ka tas ir jādara pēc iespējas laipnāk. Un tāpēc, lai neaizvainotu zvanītāju, var izmantot tādas frāzes kā, piemēram: „Piedod, šobrīd esmu aizņemta, jo man ir jāsteidzas uz autobusu!” vai „Zini, bet mums ir jābeidz saruna, man šobrīd ir sācis raudāt bērns!”, vai „Diemžēl es šobrīd nevaru turpināt sarunu, citādi man piedegs vakariņas!” Turklāt šādā situācijā mēs varētu nosaukt kādu konkrētu laiku (ja vien tas ir iespējams), kad zvanītājs mums var piezvanīt vēlāk, vai arī paši apliecināt gatavību piezvanīt vēlāk zvanītājam.

Mūsdienās jebkuram zvanītājam sākumā noteikti vajadzētu painteresēties, vai sazvanītais var runāt. Ir situācijas, kad sazvanītais nevar runāt, piemēram, braucot mašīnā pie stūres vai darba sanāksmes laikā u.tml.

Psihologi atzīst, ka daudziem cilvēkiem sagādā problēmas godīgi pateikt, cik nepiemērota sarunai ir konkrētā situācija. Tāpēc jautājums: „Vai tu šobrīd vari runāt?” nereti ir kā atvieglojums, jo sazvanītais uzreiz bez vilcināšanās var atbildēt: „Jā, viss ir kārtībā, varam turpināt sarunu” vai „Nē, diemžēl šobrīd es nevaru runāt”.

Savstarpējā komunikācijā telefonam ir vēl viena būtiska priekšrocība – iespēja izmantot mazus „nepieciešamības” melus, piemēram, ja mums ir piezvanījusi draudzene – ilgrunātāja, kuras monologu ir gandrīz neiespējami pārtraukt, varam laipni un noteikti pateikt, piemēram: „Diemžēl man tagad noteikti ir jābeidz saruna, citādi šodien nepaspēšu nodot priekšniekam darba atskaiti.” Šāda mierīga un laipna atruna ir daudz patīkamāka par atcirstu frāzi: „Vai varam beigt šo sarunu, jau ausis sāp, tevī klausoties?!?” Noteikti būtu jāizvairās no atrunām komunicēties ar zvanītāju, ja ir iespēja, ka viņš to nejauši var sadzirdēt, piemēram, esam piezvanījušas savai draudzenei, taču telefonu paceļ viņas vīrs, kam seko sačukstēšanās un apslāpēta atruna: „Es tagad negribu ar viņu runāt, pasaki viņai, ka esmu šobrīd aizņemta.” Un seko draudzenes vīra atbilde: „Lūdzu piezvani vēlāk, viņa šobrīd guļ.”

Lai gan mūsdienās nav stingri noteikti zvanīšanas laiki (tāpat kā apmeklējuma laiki), taču arī te ir jāievēro zināmas uzvedības normas.

Pirmkārt, sarunās ar ārzemēm ir īpaši svarīgi ņemt vērā laika atšķirību (iespējams, ka mēs kādu varam „izcelt” no gultas). Otrkārt, zvans jebkurā diennakts laikā paredzēts tikai tuviem radiem vai draugiem, kuri paši ir piedāvājuši šādu iespēju. Treškārt (visticamāk, ka to vajadzēja minēt kā pirmo priekšnoteikumu), saskarsmē ar kādu cilvēku, ir jānoskaidro, kādos laikos drīkst viņam zvanīt, jo, piemēram, vienam tas būs no 09.00 līdz 22.00, citam – no 11.00 līdz 21.00.

Protams, ja zvanam savam līdzcilvēkam, kura paradumi un dzīves apstākļi mums ir puslīdz zināmi, tad īpaši ierobežojumi nav jāievēro. Savukārt, ja zvanam privātos nolūkos svešiniekam, tad jāatceras, ka arī mūsdienu etiķete nosaka vispārpieņemtus laikus, kad to drīkst darīt: darba dienu rītos no 09.00 līdz 12.30 un pēcpusdienās no 14.00 līdz 20.30, brīvdienu rītos – vēlams vēlāk. Izņēmuma gadījumā var zvanīt neierastā laikā, ja tas ir svarīgi tam, kuram zvana. Piemēram, ja mums ir paredzēta vizīte pie ārsta rītā 09.00, un ārsts ir pēkšņi apslimis, tad nebūt nav slikti par to uzzināt, piemēram, šodien 22.00, nekā rītā veltīgi kavēt laiku, braukājot apkārt. Ja mums jāsazinās ar kādu lietišķos nolūkos, tad zvana laiku nosaka darba laiks, piemēram, veikala, valsts iestādes, frizētavas darba laiks.

Mums ir iezvanījies telefons, kā atsauksimies uz zvanu? „Hallo!” vai „Jā...”, vai „Jā, lūdzu, kas runā?”: šādi – skaidri un saprotami - varam atbildēt uz privātiem telefona zvaniem.

Darbā, atsaucoties uz telefona zvanu, vajadzētu nosaukt savu un uzvārdu, piemēram: „Ilona Kaķīte klausās...” vai „Ilona Kaķīte, kā varu Jums palīdzēt?” u.tml., jo ir cilvēki, kas ļoti nelabprāt turpina sarunu, ja vien nav pārliecinājušies, ka sarunas partneris ir „nekaitīgs” (nesāks kaitināt, apvainot, iebiedēt). Turklāt vārda un uzvārda nosaukšana ļauj izvairīties no pārpratumiem situācijā, ja uzņēmumā strādā vairāki cilvēki ar vienādu uzvārdu, piemēram, vairāki Šmita kungi vai Bules kundzes. Ņemot vērā iepriekš minētos ieteikumus, mūsdienās pastāv arī daži izņēmumi (tiem, kas vēlas tos ievērot): precēta dāma atsaucas ar: „Liepiņa” vai „Liepiņas kundze”, precēts kungs – ar „Liepiņš”, neprecēta meita – ar „Jūlija Liepiņa” un neprecēts dēls – ar „Andris Liepiņš”. Ja tēva vārds sakrīt ar dēla vārdu, neprecēts dēls var atsaukties ar „Liepiņš jaunākais” vai „Liepiņš juniors” (bieži vien šo izmanto ārzemēs).

Pēc vārda nosaukšanas vajadzētu sekot laipnam: „Labrīt” vai „Labdien” (atkarībā no diennakts laika).

Pirms darbinieka vārda jānosauc uzņēmuma nosaukums, piemēram: „Telekomunikāciju operators Ātraiszvans, Sabīne Riekstiņa, labrīt!” vai „Frizētava Skaistiemati, Miezītis, labdien!” u.tml.

Nepareiza savienojuma gadījumā gan privātā, gan darba jomā, noteikti vajadzētu atvainoties, nevis klusējot nolikt klausuli vai vēl sliktāk – pasakot kādu rupjību.

Īpašs fenomens, kas Latvijā nav ieguvis lielu popularitāti, taču ārzemēs ir visnotaļ bieži izmantots, ir automātiskais atbildētājs. Esmu no daudziem cilvēkiem dzirdējusi atziņu, ka sarunāties ar to ir nepatīkami, apgrūtinoši. Taču situācijā, ja nav citas izvēles (kā saruna ar automātisko atbildētāju), visvienkāršākais un ērtākais ir pieteikties, nosaucot savu vārdu, uzvārdu un zvana iemeslu tā, it kā otrā galā būtu dzīva būtne. Ja neesam sagatavojušies paskaidrot zvana iemeslu, varam īsi izsacīt lūgumu mums pārzvanīt un norādīt vēlamo laiku.

Un, protams, šai blogā nevar aizmirst pieminēt tādas mūsdienu uzvedības normas kā, piemēram, izslēgt mobilo telefonu sabiedrisku pasākumu (kino, teātris) laikā, darba tikšanās laikā vai jebkurā citā laikā un vietā, kad tas var traucēt mūs vai citus cilvēkus.  

Protams, ka katru dienu visas darba dienas garumā nav viegli, atbildot uz katru telefona zvanu, nosaukt garo vārdu salikumu (skatīt augstāk). Taču, norobežojoties no šīm grūtībām, mēs katru dienu varam sev un kādam citam otrā klausules galā uzlabot garastāvokli, atbildot ar „iekšēju” smaidu, un ne vienmēr tam ir jābūt ārēji redzamam.

Kā Tu parasti ikdienā atbildi uz telefonzvaniem?