Turpinot blogu par tēmu – iepazīstināšana, pievērsīšu Jūsu uzmanību neverbālai komunikācijai – žestiem, sejas izteiksmei, rokas spiedieniem, skūpstiem u.c.

Lasi pirmo raksta daļu šeit>>>

Bieži vien pēc mutiskas iepazīstināšanas seko neverbālā komunikācija, piemēram, Jums tiek pasniegta roka. Ko darīt ar šo roku, varbūt pirmajai vajadzēja to pasniegt? Mūsdienu uzvedības normas nosaka, ka gados vecākais pasniedz roku gados jaunākajam. Agrāk sievietes šādu žestu nevarēja atļauties. Taču laika gaitā sievietes ir izcīnījušas līdztiesību arī šajā jomā. Un atcerēsimies, ka, ja vien nepārprotami nevēlamies komunicēties ar kādu cilvēku, kas mums sniedz roku, neatstāsim to „karājoties gaisā”.

Situācijā, ja, piemēram, dodoties divatā uz teātri kopā ar savu vīru, esam uz ielas sastapušas draugu pāri – sievu un vīru, jāskatās, lai sasveicināšanās un rokas spiedieni būtu praktiski izdarāmi un mēs neapjuktu roku mudžeklī.

Tradicionāla secība: kad divi pāri stāv viens pret otru (un sievas ir vīriem labajā pusē), vispirms abas sievas, tad sievas vīriem, un visbeidzot abi vīri viens otram sniedz roku (rokas nedrīkst vienlaicīgi krustoties). Šai pašā situācijā, ja mēs ejam savam vīram labajā pusē, bet pretējā pāra sieva – kreisajā pusē, tad abas sievas un abi vīri var pilnīgi netraucēti sasveicināties vienlaicīgi.

Atskatoties vēsturē, daudzos literāros avotos, sākotnēji rokas spiediens, parādot tukšo, neapbruņoto, uz augšu pavērsto plaukstu, kalpoja par miermīlīgas tuvošanās zīmi. Tas nozīmēja, ka cilvēks ir labvēlīgi noskaņots.

Arī mūsdienās šis žests ir saglabājis savu nozīmi. Taču, kā rīkoties situācijā, ja ir auksta ziemas diena (un, protams, mums rokās ir silti cimdiņi) un mēs uz ielas esam sastapušas savu darba kolēģi, un esam spiestas sasveicināties? Ja redzam, ka mūsu kolēģis velk nost savu cimdu, lai pasniegtu mums roku, arī mums tas ir jādara (lai cik tas reizēm nebūtu apgrūtinoši). Savukārt, ja viņš mums sniedz cimdā ietērptu roku, tad arī mēs droši varam atbildēt tāpat. Tātad, mums ir izvēles brīvība attiecībā uz šo uzvedības normu.

Tikpat sena ir tradīcija, ka, sasveicinoties, tiek noņemta galvas sega, piemēram, cepure. Parasti šo žestu izmanto vecāka gada gājuma cilvēki, taču ir jāatceras, ka pieklājība prasa, lai šādā situācijā arī mēs noņemtu savu galvas segu (ja mums tāda ir). Atklāta galva, tāpat kā atklāta roka izsenis tika uzskatīta par miera un labvēlības zīmi. Starp citu, šo uzvedības normu īpaši vajadzētu ievērot cilvēkiem, kas, piemēram, velk galvas aizsargus – motociklistiem, velosipēdistiem u.c.  

Blakus rokas spiedienam eksistē arī citas sasveicināšanās formas. Varbūt esam ievērojušas, ka nereti jaunieši sasveicinās, izmantojot formu: „vaigs pie vaiga”? Šādas sasveicināšanās formas izcelsme meklējama Francijā. Tā nav piemērota pirmajai tikšanās reizei, jo paredz iespiešanos mūsu vai kāda cita cilvēka privātajā zonā. Sasveicināšanās formu „vaigs pie vaiga” varam izmantot saskarsmē ar tuviem un sev tīkamiem cilvēkiem. Taču atsevišķās Eiropas valstīs (piemēram, Spānijā, Itālijā) un Dienvidamerikas valstīs (piemēram, Brazīlijā, Venecuēlā) šādi var sasveicināties arī ar svešinieku. No šīm valstīm arī nāk paraža papildus rokas spiedienam vīriešiem spēcīgi uzsist pa plecu (protams, netraumējot vienam otru).

Brālīgs skūpsts var būt kā papildinājums iepriekš aprakstītajām sasveicināšanās formām. Protams, ja nevēlamies kādu skūpstīt, mums ir lieliska iespēja to imitēt. Un viens no labākajiem piemēriem, kā to izdarīt, ir skūpsts uz rokas. Daudziem, iespējams, liksies, ka šī sasveicināšanās forma ir gaužām novecojusi, taču vecāka gada gājuma cilvēki vēl joprojām to labprāt izmanto.

Aptaujājot savas draudzenes - trīsdesmitgadnieces, nonācu pie secinājuma, ka arī mūsdienās rokas skūpsts nav aizvēsturiska tradīcija, un tas vēl joprojām ir patīkams un kārots (ja vien tas nav pārspīlēts un ir „pareizā vietā un laikā”).

Agrāk rokas skūpsts pienācās tikai precētām sievietēm un vecākām dāmām. Savukārt, mūsdienās, ja kungs ir izvēlējies šo sasveicināšanās formu, roku drīkst skūpstīt visām dāmām, neatkarīgi no dāmas sociālā statusa un ieņemamā stāvokļa sabiedrībā.

Tātad, kā pareizi noskūpstīt dāmai roku? Kungs nekādā gadījumā neparauj dāmas roku uz augšu vai nepievelk to sev tuvāk, bet gan precīzi noliecas pār to un dažu centimetru attālumā ar lūpām īsu brīdi sastingst virs delnas virspuses (nepieskaroties ar lūpām delnas virspusei). Vēl joprojām ir aktuāla uzvedības norma, ka skūpstīt roku drīkst tikai telpās (izņēmumi ir stacijas un privāti dārzi). Skūpstīt roku uz ielas, pludmalē vai sabiedriskā transporta pieturvietā ir nepieklājīgi. Un jāatceras, ka rokas skūpsts, tāpat kā citas sasveicināšanās formas, jāizmanto piemērotā situācijā, nevis, piemēram, situācijā, kad mēs pēc darba iebrāžamies dzīvoklī ar iepirkumu maisiņiem rokās un tai brīdī mīļotais vīrs mums galanti cenšas noskūpstīt roku.    

Daudzi psihologi atzīst, ka nereti cilvēkiem patiesas grūtības sagādā jautājums – kur turēt savas rokas? Un nav svarīgi, vai tās ir mājas viesības, darba tikšanās, sabiedriska pasākuma apmeklējums, daudzi cilvēki automātiski sāk meklēt, kur likt savas rokas. Viens no variantiem – atbrīvojamies un turam rokas mierīgi gar sāniem.

Vēl viena iespēja – ieķerties elkonī savas vīram vai paņemt rokās glāzi ar dzērienu (ja tāds tiek piedāvāts). Taču daudzi cilvēki (īpaši vīrieši) mēģina rokas paslēpt žaketes vai bikšu kabatās.

Te jāatceras uzvedības norma – iepazīstoties, sasveicinoties vai stādoties priekšā, roka nekad nedrīkst palikt kabatā. Savukārt, sarunājoties, roka žaketes, bikšu vai cita apģērba kabatā liecina par nepiespiestu atmosfēru, īpaši tad, ja roka nav „dziļi norakta”, bet, piemēram, īkšķis ir ārpusē vai roka ir kabatā tikai līdz pusei.

Visticamāk, mums katrai ir gadījies uz ielas paskriet garām kādai savai paziņai, pat nesasveicinoties. Tādējādi ir jāakceptē, ka ir situācijas, kad, piemēram, esam par kaut ko aizdomājušās vai pārskatījušās, vai laika trūkuma dēļ ļoti steidzamies un palaidušas garām kādu cilvēku, ar kuru labprāt sasveicinātos. Labot šo situāciju var nākošajā tikšanās reizē īsi atvainojoties.

Savukārt, ja mēs apzināti nesveicināsimies, tad mūs uzskatīs par neaudzinātu vai augstprātīgu, jo sveicināšanās ir būtiska cilvēku savstarpējās komunikācijas sastāvdaļa.

Mūsdienās vairs nav aktuāli sveicinoties dziļi paklanīties vai pakniksēt. Šīs sasveicināšanās formas varam aizstāt ar vieglu galvas mājienu, smaidu un verbālu komunikāciju, tādējādi mazinot savstarpēju saspringumu.

Ja agrāk uzvedības normas noteica, ka kungam vienmēr ir jāsveicina dāma, jaunākajam – vecākais cilvēks, zemākstāvošajam – augstākstāvošais pēc ranga, tad tagad sasveicināšanas forma - kurš pirmais otru ierauga, pirmais arī sveicina – iegūst aizvien lielāku popularitāti.

Mūsdienu uzvedības normas arī nosaka, ka vienmēr tas, kurš pieiet klāt kādai cilvēku grupai vai ieiet telpā, pirmais sveicina. Tas pats attiecas arī uz atvadīšanos. Reizēm uzdodam sev jautājumu – vai kasiere lielveikalā ir jāsveicina? Manuprāt, jā! Jo kasiere nav kases automāta sastāvdaļa un priecāsies par sirsnīgu: „Labdien!”. Sveicināt, piemēram, varam arī pārdevējas nelielos veikaliņos, kurus bieži apmeklējam, vai kaimiņus, vai cilvēkus, ar kuriem esam apmetušies vienā kūrorta viesnīcā.

Par laimi, mūsdienu uzvedības normas vairs neparedz būtisku atšķirību demonstrēšanu starp „augšām” un „apakšām”, „precētajiem” un „neprecētajiem”, cilvēkiem ar dažādām ādas krāsām u.tml. Tādējādi, šodien, satiekot vienam otru, viegli pamājot ar galvu, atklāti ieskatoties acīs, uzsmaidot un pasakot: „Labdien!”, mēs gūstam sajūtu, ka esam viens otru akceptējuši. Un tā mēs sniegsim un arī pašas iegūsim daudz jauku emociju.

Foto: kadrs no filmas "Romeo un Džuljeta"

Kāda ir Tava pieredze ar šiem pieklājības žestiem?